Ar konferenci Siguldā Latvijā atklāta nacionāla mēroga iniciatīva, kuras mērķis ir skolēnu un skolotāju garīgā labklājība izglītības iestādēs. To iecerēts stiprināt ar zinātniskās atziņās balstītu programmu “Garīgās veselības veicināšana skolās” – preventīvu pasākumu kopumu no pirmsskolas līdz vidusskolai, ieskaitot atbalstu skolotājiem un vecākiem un ieteikumus izglītības politikas veidotājiem.
Latvijā šo starptautiskā mēroga “Erasmus+” projektu, kura gaitā programma “Garīgās veselības veicināšana skolās” (Promoting Mental Health at Schools jeb PROMEHS) izstrādāta, īsteno Latvijas Universitāte (LU) psiholoģes profesores Baibas Martinsones vadībā kopā ar Siguldas novada pašvaldību, kas to aprobēs savās izglītības iestādēs, sākot no pirmsskolas līdz vidusskolai, pēc tam piedāvājot citām Latvijas un, iespējams, arī Eiropas skolām. Garīgās veselības veicināšanas pieejas efektivitāte tiks pārbaudīta arī Itālijā, Horvātijā, Grieķijā, Portugālē un Rumānijā, kas ir projekta partnervalstis. Programmas saturā ir sociāli emocionālo prasmju attīstīšana, dzīvesspēka veicināšana un aktivitātes emocionālu un uzvedības problēmu riska mazināšanai.
Ģimenē bērniem ir nepieciešamas tādas lietas kā mīlestība, pieskatīšana, robežu noteikšana un labs vecāku paraugs. Bērnam ir ļoti svarīgi izjust vecāku aizmuguri un pozitīvu attieksmi pret pedagogiem un mācīšanos. “Izglītība sākas ar svaigu gaisu un zemu stresa līmeni, vismaz mājās” (atziņa no Šveices).
Skolā pozitīvu rezultātu dod tikai vienota, apzināta un sistemātiska visas skolas pieeja, kad sociāli emocionālās mācīšanās (SEM) principi tiek uzturēti visās klasēs. Turklāt SEM īstenošana pasargā pedagogus no izdegšanas, un viņu pašu sociāli emocionālās prasmes ir nozīmīgas bērnu personības attīstības veicināšanā, uzskata programmas veidotāji.
Garīgās veselības veicināšanas projektā sadarbojas septiņas Eiropas Savienības valstis – Itālija, Latvija, Portugāle, Grieķija, Rumānija, Horvātija un Malta, lai kopīgi pārbaudītu vienotu moduli garīgās veselības veicināšanai skolās. Programma radīta, sanākot kopā praktiķiem, akadēmiskajiem spēkiem no universitātēm un izglītības politikas veidotājiem, balstoties savā kopīgajā pieredzē un zinātnes atziņās.
Garīgās veselības problēmas aug
Eiropā un pasaulē garīgās veselības problēmas bērnu un jauniešu vidū palielinās. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) aplēsēm tās skar apmēram 20 procentus skolēnu, un pusei garīgās veselības traucējumi sākas pirms 14 gadu vecuma sasniegšanas. Depresija ir trešais biežākais nāves cēlonis pusaudžiem (PVO 2018. gada dati). Tādēļ nevis jāmeklē kārtējā metode problēmas apkarošanai, bet jāveido integrēts skatījums uz veselības veicināšanu kopumā. Savlaicīgi attīstot bērnu sociāli emocionālās prasmes, veicinot viņu spējas tikt galā ar grūtībām, var mazināt sociālo, emocionālo un uzvedības problēmu attīstības risku. Šī pieeja nav nacionāli specifiska, bet gan universāla un paredzēta ikvienai valstij. Bērnudārzi un skolas ir ļoti piemērotas vietas bērnu garīgās veselības veicināšanai jau agrīnā vecumā, jo praktiski visi bērni ir iesaistīti izglītībā un pavada bērnudārzos vai skolās ievērojamu laiku, tā programmas mērķus skaidro tās īstenotāji.
Programmas pienesums un paredzamais rezultāts
Lai gan pēdējā desmitgadē Latvijā ir īstenotas vairākas iniciatīvas, kuru mērķis ir mazināt garīgās veselības problēmas skolā, tās visas ir bijušas vērstas vai nu uz atsevišķām grupām, piemēram, viena noteikta vecuma bērniem, vai uz konkrētu problēmu, piemēram, vienaudžu tiranizēšanas mazināšanu. Programmā “Garīgās veselības veicināšana skolās” svarīga loma ir sadarbībai starp skolēniem, skolotājiem, ģimenēm, izglītības iestāžu vadītājiem, politikas veidotājiem.
Pedagogiem notiks mācības un supervīzijas, lai padziļinātu zināšanas par kompleksu pieeju garīgās veselības veicināšanai izglītības iestādēs un apgūtu metodes, kuras izmantot, lai veicinātu gan savas, gan skolēnu sociāli emocionālās mācīšanās prasmes, stiprinātu dzīvesspēku un mazinātu uzvedības problēmu riskus. Šim nolūkam izstrādātas divas rokasgrāmatas ar praktiskiem darbības ieteikumiem: viena paredzēta pašiem pedagogiem, lai veicinātu viņu garīgo veselību, bet otra tam, lai pedagogi varētu vadīt nodarbības garīgās veselības veicināšanai dažāda vecuma bērniem un jauniešiem.
Bērniem un jauniešiem vecumā no četriem līdz 18 gadiem notiks pedagogu vadītas praktiskas nodarbības garīgās veselības veicināšanai un būs arī iespēja patstāvīgi veikt dažādus praktiskus uzdevumus mājās, lai uzlabotu attieksmi pret sevi un citiem, stiprinātu dzīvesspēku, kā arī mazinātu stresu, trauksmi, agresiju un uzvedības problēmas.
Vecākiem notiks nodarbības, lai padziļinātu zināšanas par sociāli emocionālo mācīšanos, dzīvesspēka veicināšanu un mazinātu bērnu uzvedības problēmu riskus. Arī vecākiem būs pieejama rokasgrāmata ar praktiskiem un zinātniski pamatotiem ieteikumiem, kā izrādīt bērnam mīlestību ikdienā, kā efektīvi viņu pieskatīt, kā kļūt par labu paraugu savam bērnam un kā veiksmīgāk sadarboties ar skolām.Izglītības politikas veidotāji saņems rekomendācijas garīgās veselības veicināšanai skolās.
Atgūt formu pēc deformācijas
Pasākumu ar videouzrunu atklāja Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, uzslavējot mediķus un skolotājus par pašaizliedzīgo darbu pirmajās rindās “Covid-19” izraisītās krīzes laikā, vienlaikus atgādinot arī par viņu pakļautību milzīgam izdegšanas riskam. Līdztekus humanitārajiem priekšmetiem skolās prezidents aicināja mācīt arī kritisko domāšanu, jo tikai apzināta, iekļaujoša sabiedrība ir ceļš, kas ved uz izcilību, un tikai veselīga, stabila personība, ģimene un sabiedrība spēs nosargāt vērtības.
Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska savā videouzrunā sveica konferences dalībniekus ar šī vērienīgā pilotprojekta atklāšanu, kas sasaucas ar citu grandiozu projektu – jaunā kompetencēs balstītā mācību satura un pieejas ieviešanu Latvijas skolās, sākot no šī mācību gada. Viņasprāt, Latvija ar garīgās veselības projekta ieviešanu piedāvās akūtas problēmas risinājumu – ne visi bērni skolā jūtas labi. Pēc ministres sacītā, šī projekta atslēgas vārds ir “dzīvesspēks” – iemācīt bērniem dzīvesspēku, kas kā atgriezeniskā saite atgriezīsies atpakaļ pie skolotājiem, un arī viņi to jutīs.
Kā skaidroja projekta vadītāja B.Martinsone, vārds “dzīvesspēks” psiholoģijā ir jauns jēdziens. Tas nāk no materiālzinātnes un apzīmē materiāla spēju atgūt sākotnējo formu pēc deformācijas. Tātad atkopties pēc gūtajām traumām. Taču ir cilvēki, kuri visu mūžu paliek ievainoti, un viņu dzīves kvalitāte pazeminās.
Arī veselības ministre Ilze Viņķele bija atsūtījusi savu apsveikumu. Ministre, kura ne reizi vien dažādās kampaņās ir pievērsusies garīgās veselības tēmai, aicināja ikvienu biežāk uzdot jautājumus – kā mēs jūtamies, kā tu jūties, kā jūtas mūsu bērni, uzsverot, ka dzīvesspēks ir pamats grūtību pārvarēšanai un tam, lai cilvēks atkoptos pēc smagām krīzēm un dzīves situācijām. Jo īpaši svarīgi tas ir apstākļos, kad mēs nezinām, ko nesīs rītdiena. Jau no mazām dienām mācot bērniem atpazīt savas emocijas, strādāt ar tām, būt emocionāli inteliģentam sabiedrības loceklim, var palīdzēt preventīvi novērst mobingu, ņirgāšanos, citu cilvēku emocionālo vajadzību ignorēšanu, sāpes un ciešanas, pauda ministre.
Audzināšanu ne ar ko nevar aizvietot
Latvijas Radio komentētājs publicists Eduards Liniņš, stāstot par garīgo labklājību vēsturiski kulturālā skatījumā, pie klātesošajiem vērsās ar jautājumu – kāpēc notiek tā, ka neadekvātas personības nonāk pie varas un groza cilvēku likteņus, radot traģiskus pavērsienus vēsturē? Ko darīt, lai tā nenotiktu un pie varas nonāktu tikai tie, kas ir tās cienīgi? Publicists secināja, ka audzināšana arī tehnoloģiju attīstības laikmetā turpinās būt neaizstājama, tāpat kā skola – pirmā sabiedriski sociālā vide, kur nonāk bērns, kuram ģimene nevar dot unificētu pieslīpēšanos sabiedrībai.
Sociāli emocionālā vai sociāli emocionāli kognitīvā mācīšanās? Uz šo jautājumu atbildi meklēja LU profesore Malgožata Raščevska, salīdzinot, ar ko atšķiras sociāla situācija no mācību priekšmeta mācīšanas. Konverģenta un diverģenta domāšana. Cik bieži skolā izmantojam konverģento domāšanu? Minimāli. To izmanto tad, ja ir problēmsituācija un jāpārvar zināmi šķēršļi. Projekts “Skola 2030” ir labs tajā ziņā, ka piedāvā vairāk risināt problēmsituācijas, uzskata profesore. Viņa piebilst, ka sociālās situācijās nemaz nav tik viegli domāt konverģenti un, arī apgūstot sociāli emocionālās prasmes, nepieciešams apgūt zināšanas. Dzīvē mēs domājam daudzveidīgi un diverģenti. M.Raščevska aicināja skolās bērniem veicināt divas diverģentās domāšanas komponentus – ideju raitumu/skaitu un ideju elastību un iespēju pašam piedzīvot šo dažādību (piemēram, uzzīmēt trīs dažādus pavasarus). Izvēloties sociāli emocionālās mācīšanās programmas, mēraukla ir, vai tās attīsta empātiju, jo mūsu pagātnes mantojums ir – esam pieraduši domāt un darīt racionāli, mums trūkst empātijas. Abi domāšanas veidi ir vienlīdz svarīgi, un ikdienā tos der “atšķaidīt” vienu ar otru, prezentācijas noslēgumā secināja profesore.
Priecāties, lai arī kas notiktu
Praktiski par programmu stāstīja projekta vadītāja Latvijā LU profesore B.Martinsone, atsaucoties uz pirms viņas uzstāšanās demonstrēto fragmentu no intervijas ar dzejnieku Imantu Ziedoni. Dzejnieks uzsver, ka darbīgumam jābūt gudram, skaistam. Ja cilvēks ir darbīgs un gudrs, tad viņš ir skaists. Un vēl cilvēkam ir jābūt priecīgam. Un jāpriecājas par to, ka esi priecīgs. Dzīves jēga ir prieks. Vairot gudrību nozīmē vairot prieku.
Garīgi vesels cilvēks ir tāds, kuram nav psihisku saslimšanu. Savukārt garīgā labklājība tās plašākajā nozīmē ir stāvoklis, kas cilvēkam palīdz uzturēt dzīves kvalitāti, lai arī kas notiktu.
Garīgā veselība un skola. Kādi ir saskarsmes punkti? Pedagogus skolā visvairāk interesē, kā uzturēt skolēnu mācību motivāciju un disciplīnu (nepieļaujot nepiedienīgu uzvedību un savstarpēju agresiju) un kā nodrošināt dažādus atbalsta pasākumus. B.Martinsoni šokēja fakts, ka ir skolotāji, kuri apgalvo, ka viņu klasē 28 procentiem bērnu ir nepieciešami atbalsta pasākumi. Projekta vadītāja atsakās tam ticēt un saka, ka tas nevar būt. Turklāt nereti problēma bērnam atklājas, tikai atnākot uz skolu, jo ģimenē tā nav redzama. Tāpat ir gadījumi, ka tieši skolas vide ir tā, kas izraisa problēmu skolēnā, jo problēma ir skolas iekšienē.
Kādas ir lielākās problēmas skolās?
Pirmkārt, skolas nodarbojas ar akadēmisku mācīšanu jeb mācīšanu vecmodīgā izpratnē – zināšanu nodošanu, strādājot uz reitingiem, sasniegumiem, izmērāmiem rezultātiem. Savukārt otras skolā izplatītas problēmas raksturošanai B.Martinsone izvēlējās kādas mammas rakstīto aptaujā par “Covid-19” pandēmijas laika attālināto mācīšanos – kā nodrošināt mācīšanos, kad notiek aktīva pretošanās? Un, treškārt, skolotāji mācās kursos, pilnveidojas, bet tas līdzinās smilšu grābšanai, un, tiklīdz paceļam rokas augšā, smiltis izbirst. Tāpēc ir jārīkojas gudri – jāveido kopīga sistēma, apvienojot spēkus, nevis katram jāskrien un jāizdeg, aicināja B.Martinsone.
Viņa minēja tādu jēdzienu kā “toksiskais stress” un pētījuma datus, ka 2012.–2014. gadā par 200 procentiem audzis konsultāciju skaits trauksmes gadījumos, kas saistīti ar stresu skolā. Īpaši trauksme palielinās pusaudzēm. Ir pierādīts, ka spiediens būt sekmīgam izglītībā var būt saistīts ar garīgās veselības problēmām un suicīdu.
ASV 11 procentiem bērnu vecumā no četriem līdz 17 gadiem ir UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms) diagnoze. Savukārt Lielbritānijā 2007.–2013. gadā kļuvis par 50 procentiem vairāk medikamentu lietotāju. Bērniem ir grūti iekļauties, ne visiem ir tāda diagnoze, bet viņiem liek dzert zāles. Stresa reakciju nosaka 300 gēnu, un pastāvīgs stress organismā rada iekaisuma procesu, tāpēc daudziem bērniem, sākot skolas gaitas, sākas slimošana.
Turklāt Šveices zinātnieku pētījums rāda, ka strādāšanas uz atzīmēm, vērtējumu sekas indivīda līmenī samazina motivāciju un veicina izvairīšanos, iekšgrupas līmenī samazina dalīšanos ar būtisku informāciju, pazemina grupas veikuma kvalitāti. Starpgrupu un sistēmas līmenī samazinās zemais sociāli ekonomisko grupu studentu sniegums (bērni no trūcīgākām ģimenēm vienmēr ir palikti zem triecieniem). Strādājot šādā modelī, katrs mēģina patērēt savu informāciju, palielinās tukša runāšana, salmu kulšana, lai iegūtu informāciju un tādējādi tie, kuri to ieguvuši, varētu pakāpties uz citu galvām. Tas samazina klases kopīgo līmeni. Toksiskais stress saindē visu.
Preventīva, universāla, vienota pieeja
“Kā veidot vidi, kas ir aizsargājošs faktors, kas neatmodinātu problēmas, kas varētu snaust, ja vien tās nekacinātu? Nepieciešama vienota pieeja,” vēlreiz uzsver B.Martinsone. Skolās ir jāsaprot, ka akadēmiska mācīšanās un personības attīstība ir vienlīdz nozīmīgas. Izglītības iestādēs jāveido saskarsmes kultūra, garīgās veselības veicināšanu integrējot ikdienā, nevis kampaņveidīgos pasākumos. Lai tā nebūtu kārtējā programma, bet radītu tādu attiecību kultūru skolā, kur nav toksiskā stresa. Tāpēc šī programma paredz strādāt ar bērniem jau no mazotnes, mācot viņiem stratēģijas, attīstot prasmi sarunāties, definēt savas izjūtas, attīstīt pašregulāciju, empātiju un konfliktu risināšanas prasmi. Savukārt skolotājus B.Martinsone aicina atcerēties, ka viņi nav izmeklētāji.
