Pēc dažām dienām – 15. augustā – paies 15 gadu, kopš Jelgavā savu ģimeni dibināja Edvīns un Ilona Mežvieti.
Pēc dažām dienām – 15. augustā – paies 15 gadu, kopš Jelgavā savu ģimeni dibināja Edvīns un Ilona Mežvieti. Edvīns (48 gadi) ir jelgavnieks, Ilona (par desmit gadiem jaunāka) dzimusi Rīgā, bet vairāk dzīvojusi laukos.
Vīrs strādā SIA «Jelgavas ūdens». Mēnešalga viņam ir apmēram simt latu, taču, kad ģimenei nāk lielāki izdevumi, darba vieta palīdz ar pabalstiem. Sieva beigusi Rīgas Pedagoģisko skolu un ir diplomēta bērnudārza audzinātāja. Pedagoģijas specialitātē viņa pa sestdienām ir beigusi arī divgadīgo Lutera akadēmiju, kas gan nedod augstāko izglītību, bet pašai gūtās zinības ir lieti noderējušas. Savā profesijā Ilona ir strādājusi neilgi, jo ģimenē taču ir pieci bērni. Bez tam algas bērnudārza audzinātājām (īpaši ar vidējo izglītību) ir tik mazas, ka lielāka jēga tā saucamajā darba laikā pēc iespējas labāk, arī taupīgāk paveikt darbus ģimenē, mājās.
Mežvietiem ir četras meitas – Diāna (14 gadu), Madara (12 gadu), Ramona (10 gadu) un Anita (9 gadi) – un dēls Mārtiņš (13 gadu). Par visiem skolā atsauksmes ir labas vai pat ļoti labas. Arī mājās par viņiem sūdzēties nevar.
Vai pirms 15 gadiem bija doma, ka ģimenē varētu būt pieci un varbūt pat vairāk bērnu? Ilona saka tā: «Bērnu skaits katrai ģimenei ir kaut kas ļoti individuāls. Es pat nezinu, no kā tas atkarīgs. Kad mums jau bija divi bērni un es sāku gaidīt Madaru, atradās radi, kas teica: «Pietiek, pietiek!» Tas pats bija arī vēlāk. Kad pieteicās Anita, es jau biju pierakstījusies pie ārsta uz pieņemšanu, lai grūtniecību izbeigtu. Bet noliktajā laikā nevarēju un nevarēju aizbraukt. Saka, auglis vēl nav bērns, bet man bija tāda izjūta, ka es ar viņu varu sarunāties. Pagaidām gan bērnu vairāk mums nebūs Edvīna veselības dēļ, viņam jālieto diezgan stipras zāles.»
Negaidīti ir iznācis, ka nu jau vairāk nekā pusgadu Mežvieti vairs nedzīvo Jelgavā, bet gan Valgundes pagastā Ilonas brāļa Ainara Līcīša mājās «Ilgās». Edvīns gan darba nedēļu pavada pilsētā, dzīvojot pie saviem vecākiem, un pie ģimenes ierodas brīvdienās, taču psiholoģiski tāda «jūrnieka dzīve» viņam nav viegla. Par to, kā Mežvieti zaudēja savu pilsētas dzīvokli, viņi daudz runāt negrib. Paši esot vainīgi, pārāk paļāvušies uz labu veiksmi tādās lietās, kur to atļauties nedrīkst. Tika apsvērts piedāvājums iet uz sociālo māju. Taču tik lielai ģimenei dzīve tur iznāk diezgan padārga, jo Domes atlaides vismaz pagaidām attiecas tikai uz īres maksu, apkure droši vien būtu jāmaksā tāpat kā visur pilsētā. Laukos lielai ģimenei iztikt ir vieglāk. No pašu gotiņām slauktā piena top pat bērniem tik kārotais saldējums.
Žēl, ka, mainot skolu, vecākajai meitai Diānai bija jāpārtrauc mācības estētikas klasē ģimnāzijā, jaunākie palikuši bez nodarbībām Svētdienas skolā Sv.Annas baznīcā, «Jundā», arī no Jelgavas atvestās klavieres «Ilgās» stāv bez darba. No otras puses, dēla Mārtiņa atzīmes liecībā krietni uzlabojušās. Pilsētā bija daudz dažādu vilinājumu šur tur pastaigāt un laika mācībām palika mazāk. Turklāt laukos skolotājiem neapšaubāmi lielākas iespējas individuāli strādāt ar audzēkņiem, nekā tas ir lielajās pilsētas klasēs.
«Ilgas» atrodas četrus kilometrus mežā, vietā, kas saistās ar latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujām. Tādā pašā attālumā tās ir no skolas, pastkastītes. Līdz tuvākajam veikalam, kur maizi parasti pērk desmit kukuļu uzreiz, jāmēro desmit kilometru.
Edvīns saspringti domā, ko šajā situācijā varētu mainīt, taču pagaidām cita risinājuma nav. Viņam skaidrs, ka visādi jāsekmē bērnu mācības un ārpusklases nodarbības. Ja gudrība būs ielikta pietiekami, nāks laiks un nāks padoms.
Ilona savas pārdomas bērnu audzināšanā uzrakstīja, un tās ir šādas:
«Sarunās ar bērnu nav jātēlo viszinis. Drīkst ļoti daudz arī nezināt, tas veicina vēlmi katram pašam meklēt, lasīt, izzināt. Mamma un tētis taču nevar interesēties par pilnīgi visu, kas interesē katru bērnu.
Ne viss, ko iegūstam no ārpasaules, ir mums pieņemams. Bērniem jāzina mans viedoklis par visu, kas notiek pasaulē. Es ļauju bērniem skatīties gan filmas, gan lasīt grāmatas, kurās nav gluži tādi dzīves pamatprincipi, kādus es gribētu redzēt savos bērnos, bet es lieku viņiem domāt, vai viņi tā tiešām gribētu dzīvot, vai tas ir normāli, ka «Beverlihilsā» meitenes maina savus draugus ik pēc pāris mēnešiem un ar katru pārguļ. Vai tiešām mūsu puiši uztvers meiteni kā savu sievu, ja zinās, ka viņa pārgulējusi ar visiem saviem draugiem? Absurds!
Neatkarīgi no tā, garšo vai ne, ir jāiemācās ēst to, kas ir pagatavots pusdienās. Neviens taču neatļaujas katram gatavot ko citu. Ēd mazāk vai variē turpat pie galda – ēdīšu kartupeļus tikai ar salātiem, tikai ar mērci vai bez nekā, bet tik, cik savā šķīvī esi ielicis, tik arī izēd.
Naudu rēķinām visi kopā. Zinām, cik kas maksā un ko varam atļauties. Lielie bērni atļaujas aizrādīt tētim, kad viņš naudu izlietojis, lai nopirktu mazākajām saldumus vai kādu mantu, kas, pēc lielāko domām, ir pilnīgi lieka. Mazajām gan ļoti patīk izmantot tēti – viņas prot izčīkstēt šo un to. Bērni paši mācās rēķināt arī savu naudu – radi zina, ka bērni dažreiz grib atļauties kaut ko paši sev, un jubilejās dāvina naudu.»
