Pārejas periodā no totalitārisma uz demokrātiju mainās gandrīz viss dzīves apstākļi, sabiedrība, uzskati.
Pārejas periodā no totalitārisma uz demokrātiju mainās gandrīz viss dzīves apstākļi, sabiedrība, uzskati. Mainās arī izglītības sistēma. Kaut arī lēni, pārmaiņas tomēr notiek. Uzdevumi, ar kuriem izglītības sistēmai vajadzēja tikt galā pārejas perioda sākumposmā ir sekmīgi paveikti, bet tagad jau ir nākamie. Par paveikto un to, kas vēl jāpadara, stāsta Andris Tomašūns.
Kāds bija iepriekšējais izglītības likums?
Iepriekšējais izglītības likums tika pieņemts 1991. gadā. Tad, kad valsts tikko ieguva neatkarību. Bija skaidrs, ka izglītība ir viena no tām nozarēm, kas ir ļoti jāreformē, jo līdz tam tā kalpoja padomju ideoloģijai, kas attiecīgi ietekmēja arī mācību procesu, ārpusstundu nodarbības un visu pārējo.
Toreiz, Tautas frontes laikos, lai sekmīgi varētu veikt skolu reformas, bija jāveic četri galvenie uzdevumi skolās: izglītības sistēma, pirmkārt, jādepolitizē, lai tiktu vaļā no komunistiskās ideoloģijas; otrkārt, tā bija jādecentralizē, jo bija ļoti vienota pārvaldes sistēma (līdz pat Maskavai) pārvaldes administratīvajā līnijā; treškārt jādemokratizē, jo izglītības sistēma nerēķinājās daudz ar cilvēka domām un gribu. Ceturtkārt jādemilitarizē, jātiek vaļā no militārajām lietām, ne tikai no militārās mācības, bet, teiksim, arī no mācību programmās iekļautajiem pasākumiem, kad bērniem bija jāmācās dzejolīši par armiju vai kaut kas tamlīdzīgs.
Jāteic, ka šie uzdevumi tika paveikti, un līdz ar to izglītības likumdošanā parādījās jauni uzdevumi.
Kādi ir šie jaunie uzdevumi, un kāds būs jaunais izglītības likums?
Galvenie uzdevumi jeb, pareizāk, jautājumi ir šādi: kā mēs nākotnē redzam izglītības lietas valstī; vai mēs tajā redzam veidojamies nepārtrauktu izglītības sistēmu, un vai mēs spēsim to noformulēt juridiskajos dokumentos tā, lai sistēma varētu ne tikai eksistēt, bet arī attīstīties. Vajadzēja jaunu izglītības likumu, kurā šīs galvenās lietas būtu iekļautas.
Tālāk, lai ikviena izglītības sistēma varētu darboties, ir vajadzīgi kaut kādi pamati.
Pamatjautājumi ir šādi: kas šajā izglītības sistēmā ir iesaisīts puses, sadarbība, kopdarbība; kā šī sistēma tiek finansēta, un no kurienes nāk līdzekļi; kas izglītības sistēmā strādā un realizē tās uzdevumus, tātad nodarbojas ar izglītošanu, un kā šie cilvēki tiek gatavoti, finansēti, kādi ir uzdevumi, pienākumi, atbildība utt. Tad jautājums par to, vai valsts izglītības sistēma ir vajadzīga centralizēta vai decentralizēta; kāda ir valsts, pašvaldību, skolu, indivīdu loma izglītības sistēmā.
Svarīgi, protams, ir arī divi jautājumi, kurus varbūt nevajadzētu likt galvenajā izglītības likumā, bet kurus tomēr esam ielikuši, jo tie ir politiski svarīgi: pirmais kādā valodā mācīties, kā latviešu valoda tiks nostiprināta izglītības sistēmā un kā tā tiks mācīta tādā līmenī, lai visi, kas beiguši skolu, varētu, brīvi tajā sazināties; otrs, par kuru radās vislielākās debates, valsts un baznīcas attiecības: reliģija, apziņas brīvība, un cik lielā mērā šī apziņas brīvība tiek garantēta. Šie jautājumi likumā parādījās kā atsevišķi panti.
Izglītības likums šobrīd ir pieņemts. To pieņēma 6. Saeimas pēdējā plenārsēdē. Valsts prezidents likumu ir akceptējis, un tas stājas spēkā nākamā gada 1. jūnijā.
Kāpēc tik vēlu?
Pirmām kārtām tas ir finansiālo reformu dēļ, ko šis izglītības likums uzliek par pienākumu valdībai un arī 7. Saeimai.
Minēšu iemeslus, lai varētu saprast, ka tas viss nav tik viegli. Pirmkārt, mainās pedagogu algu noteikšanas kārtība, jo līdz šim tās saistījās ar Ministru kabineta noteikto ierēdņu, amatpersonu vai valsts dienestā esošo personu algošanas pielīdzinājumu kādai no kategorijām. Jaunais izglītības likums paredz pāriet uz pavisam jaunu finansēšanas sistēmu. Par darbu, ko veic nekvalificēts skolotājs, kuram nav augstākās pedagoģiskās izglītības, bet kuram ir prakse skolā, brīdī, kad trūkst pedagogu, šim cilvēkam nedrīkstēs maksāt mazāk par divām minimālajām mēnešalgām par vienu darba slodzi. Ja ņem vērā to, ka minimālā alga nākotnē, iespējams, būs Ls 50, tad šim cilvēkam nedrīkstēs maksāt mazāk par Ls 100. Vairāk drīkstēs, mazāk ne.
Otrkārt, valdībai ir jāizstrādā likums par izglītības inovācijas fondu, kur nauda izglītībai tiks pārskaitīta no akcīzes nodokļa par tabaku un alkoholu. Tas nozīmē, ka izglītībai varētu pietikt naudas projektiem, kuriem līdz šim līdzekļu nebija konkursiem, mērķtiecīgām programmām.
Vai valsts spēs maksāt tik lielas algas visiem pedagogiem?
Būs jāmaksā.
Tas, protams, ir ļoti pozitīvi, bet vai nebūs tā, ka uz izglītības rēķina, tiks atrauts finansējums kādai citai valsts struktūrai?
Protams, ar to tiks spekulēts. Jau šobrīd Labklājības ministrijā viens otrs ministrs izteicās, ka izglītība sāks dzīvot uz citu rēķina, bet es tam negribu piekrist. Mana pieredze politikā liecina, ka resoru intereses starp ministrijām pastāv un pastāvēs.
Līdz šim Izglītības ministrija ir bijusi tādā kā pabērna lomā, kas nav mācējusi ar zobiem un nagiem izplēst naudu, un liela daļa politiķu vēl līdz šim uzskata, ka izglītība nav tā svarīgākā nozare. Vieni vairāk novērtē valsts aizsardzību, citi veselības aizsardzību, citiem iekšlietas, vēl citiem tieslietas, bet izglītībā ieguldītā nauda ir investīcijas.
Tas, ka šodien jaunieši ir orientēti uz studēšanu, liecina, ka izglītībā ir vērts ieguldīt naudu. Jūtu, ka briest konflikts starp studējošās jaunatnes pieprasījumu pēc izglītības un to, ko augstskolas ir spējīgas piedāvāt.
Tā kā tuvākajā laikā ir jāpieliek punkts garajam darbam par studiju kreditēšanu, studenti varēs aizņemties naudu no valsts budžeta un maksāt par augstskolu. Kad students būs saistīts ar naudas lietām, kad viņam būs jāņem, jānes, jādod, viņš varēs kļūt krietni vien prasīgāks. Par to man būtu liels prieks.
