Pagājušās nedēļas nogalē pasauli pāršalca ziņa par deviņu ballu zemestrīci, kas satricinājusi Japānas piekrasti. Cilvēki panikā steigušies pamest namus, nenojaušot, ka sekos nākamās elles šausmas – postošais cunami, kas kā gaļas mašīnā samals pilsētas, tiltus, cilvēkus. Cunami vilnis ar ātrumu 100 kilometru stundā pilsētas no zemes virsas noslaucījis dažu minūšu laikā. Japānas valdība ziņo, ka zemestrīce ir spēcīgākā Japānas vēsturē un pārspēj 1923. gada Lielo Kanto zemestrīci, kad Tokijā un tās apkārtnē tika nogalināti 145 000 cilvēku, bet vairāk nekā divi miljoni palika bez pajumtes.11. marta zemestrīce ir piektā stiprākā pasaulē kopš 1900. gada un viena no septiņām spēcīgākajām, kāda jebkad reģistrēta. Iedzīvotāji panikā, veikalos tiek izpirkta pārtika, tūkstošiem izsludināti kā bezvēsts pazuduši, bojāgājušo skaits aug pa stundām.Tikmēr Latvijā viss rit ierastā gaitā – cilvēki strādā, pavada bērnus uz skolu, gaida pavasari, lamā valdību, neaptverot, cik patiesībā laimīgā zemē dzīvo. Paldies Dievam, mums nav jāpārdzīvo kara šausmas, jāmirst badā, jābaidās no tornado un zemestrīcēm. Pasaules nostūris, ko sauc par Latviju, ir kā Dieva auss, un to vajadzētu novērtēt. Vai esam nelaimīgāki par japāņiem, kuriem likstas ar to vien nebeigsies, jo gaidāmi ne mazāk stipri zemestrīces pēcgrūdieni, smagi infrastruktūras atjaunošanas darbi, milzīgi cilvēku zaudējumi? Japāna ir pasaules attīstīto valstu galvgalī, tai ir augsts labklājības līmenis, zinātnes un tehnikas sasniegumi – viss, kā tik ļoti trūkst Latvijai. Tad viens mirklis, un tam nav gandrīz nekādas nozīmes, jo dabas spēks izrādās stiprāks.
