Mēs dzīvojam un laikam vēl ilgi dzīvosim greizo spoguļu karaļvalstī Mēs esam nabagi. Materiāli.
Mēs dzīvojam un laikam vēl ilgi dzīvosim greizo spoguļu karaļvalstī Mēs esam nabagi. Materiāli. Normālie nabagi pie sava vienkāršā mētelīša piešuj vienkāršu pogu, kas satur mētelīti kopā, un dzīvo atbilstoši iespējām, bet mēs neesam normālie nabagi. Mēs pie sava noplukušā praķīša par katru cenu gribam piedabūt dimanta pogu. Lai spīd! Lai pasaule brīnās!
Apmēram tādas asociācijas rodas “gaismas pils” sakarā. Lai nebūtu pārpratumu – manā dzīvē grāmatas visu apzinīgo mūža daļu ieņēmušas būtisku vietu un joprojām ir svarīgākas par daudz ko citu šajā pasaulē. Tomēr tas, kā pašlaik tiek risināts bibliotēkas jautājums, ir mūsu valdības amoralitātes augsts lidojums.
Pirmkārt, jau projekta dārguma dēļ. Negribas ticēt, ka šodienas prasībām atbilstošas grāmatu krātuves būvniecības izmaksas ir zelta ekvivalentas. Protams, ja negribam dižoties ar pašlaik mums nepiedienošām spalvām vai arī mēģināt uzlēkt augstāk par savu sēžamvietu. Man gan šķiet, ka jēdziens “bibliotēka” ir satura, nevis formas apzīmējums. Bibliotēka ir simbols gara bagātībai. Mūsējās tapšanas gaita pagaidām liecina par pretējo. Otrkārt, vai tiešām Rīgā nav piemērotas vietas, kur uzbūvēt šodienīgu ēku bibliotēkas vajadzībām, ka jāposta nost tas, kas jau ir? Domāju, Rīgā brīvu vietu vēl pietiek. Turklāt ir tik daudz graustu, kurus jau sen vajadzēja novākt, bet tie stāv un apdraud iedzīvotājus. Naudas neesot. Nams Uzvaras bulvārī 2 nevienu neapdraud, bet to jauks nost. Bet tā ēka taču ir skaista! Tā ēka ir tehniski labā stāvoklī! Jā, fasāde nedaudz noplukusi un daļa dzīvokļu nolaisti līdz kliņķim, bet tas viss ir labojams. Tā ēka ir arhitektūras piemineklis. Šai neesot tāda statusa. Bet kāpēc nav, ja Rīgā ne vienai vien mājai, kas, salīdzinot ar māju Uzvaras bulvārī, ir tīrā suņu būda, tāds ir piešķirts. Bet pie mums jau vienmēr daži bijuši vienlīdzīgāki par citiem. Tagad šī aksioma tiek attiecināta arī uz celtnēm.
Esmu viena no tiem ekspertiem, kas nodarbojās ar bibliotēkas vajadzībām atsavināmo īpašumu novērtēšanu. Man raudāt gribējās. Mājā Uzvaras bulvārī 2 ir tādi dzīvokļi, kādu Rīgā citur nav. Augsta tehniskā kvalitāte, visas inženierkomunikācijas, autonoma siltuma apgāde un neatkārtojams skats uz Vecrīgu. Sapnis! Ir jau taisnība – arhitekts Gunārs Birkerts ar savu “gaismas pils” ideju tieši tā, tieši tur un ne milimetru sānis ir uzstutēs uz pjedestāla, un nu neviens nesaprot, kā viņu dabūt nost. Ideja ir palaista tautā, un tās pretiniekiem tiek pajautāts: “Tu esi tumsonis, tu esi pret gara izglītību?” Pret gara izglītību neviens, protams, negrib būt, tumsonis – ne tik. Gan jau kādam, kas visu bīda, tas atkal ir izdevīgs valstisks privātais bizness. Un neviens neatzīst – karalis ir kails.
Tādas, lūk, rodas domas. Vienīgi tās varētu paturēt pie sevis, bet ko lai dara, ja tās lauztin laužas laukā. Un tādas domas ir lielākajai daļai manā tuvumā esošo. Neiedrošinos teikt – visiem, lai gan pretēju viedokli esmu dzirdējusi tikai no augstajām tribīnēm. Bet plaisa starp “tribīnēm” un to vietu, kur atrodas veidojums, ko sauc par tautu un kas no tribīnēm laikam izskatās kā vērā ņemama masa, ir jau tik liela, ka gan “tribīnes”, gan tauta darbojas pilnīgi autonomi, jo pirmajiem otrie tikai traucē, bet otrie sen jau zaudējuši ilūziju, ka tiks sadzirdēti.
