Direktorus Ināru un Agri Eliņus stiprus dara darbs un dzīves baudījums.
Pedagogi par skaistākajiem svētkiem parasti uzskata 1. septembri, Skolotāju dienu un izlaidumu. Jau pēc nedēļas viņu rokās atkal guls ziedi, kas, bērnu dāvināti, tiks veltīti Skolotāju dienai. Svētku priekšvakarā ciemojamies pie Zaļenieku pamatskolas un Lielplatones Speciālās internātpamatskolas direktoriem Ināras un Agra Eliņiem – cilvēkiem, kas pedagoģijai veltījuši vairāk nekā 20 gadu. Nenobrīnīties, cik daudz interesantu lietu bez skolas saista abus dzīvesbiedrus un kāds gaišums staro no stāstījuma vienam par otru.Tomēr pedagoģijaRunā par kādu lietu gribi, katrā ir kāda sakritība. Abi direktori savulaik ar gada starpību beiguši Jelgavas 1. vidusskolu, lai gan no skolas laikiem viens otru neatceras. Vienlaicīgi studējuši toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā – Ināra zemes ierīcību, bet Agris kā eksakto priekšmetu mīļotājs ieguvis inženiera mehāniķa izglītību. Abi tomēr vēlāk izvēlējušies studēt pedagoģiju un strādāt skolā. «Bērnībā kādu laiku dzīvoju Ūziņos pie savas krustmāmiņas. Toreiz mācījos 2. klasē, bet krustmāmiņa bija matemātikas skolotāja un skolas direktore. Vakaros viņa man ļāva labot trešklasnieku burtnīcas – atceros dalīšanas piemērus, ko rūpīgi laboju un beigās ieliku arī atzīmi. Vecmāmiņa bija izcila pedagoģe un joprojām man milzīga autoritāte. Pēc studijām Jelgavā Zaļenieku un Platones pamatskolās bērniem mācīju matemātiku un fiziku, bet, kad likumā tika noteikts, ka skolā drīkst strādāt tikai skolotāji ar pedagoģisko izglītību, iestājos tagadējā Daugavpils Universitātē un pabeidzu mājturības novirzienu,» stāsta Agris. 1987. gadā Platones skolā viņš tika iecelts direktora amatā, bet desmit gadu vēlāk sāka vadīt Lielplatones Speciālo internātpamatskolu. Ināra skolas gados sevi atceras kā ļoti apzinīgu un centīgu skolnieci. Tiesa, darīti arī kolektīvi nedarbi un gadījies tikt izsauktai pie direktora. Pēc studijām Jelgavā Inārai piedāvāts darbs Zaļenieku bērnudārzā, kur divus gadus bijusi audzinātāja, bet pēc tam saņēmusi uzaicinājumu no Zaļenieku pamatskolas mācīt un audzināt 1. klasīti. «Liepājas Pedagoģijas akadēmijā esmu ieguvusi speciālā pedagoga maģistra grādu,» stāsta Ināra, kura no 2004. gada ir Zaļenieku pamatskolas direktore. Pašā jaunības plaukumā gan Inārai, gan Agrim bijušas citas ģimenes un katram ir pa diviem bērniem, interesanti, ka abu dēli ir Māri. «Mums ir ļoti siltas un labas attiecības ar bērniem – kopā atpūšamies, ceļojam, ar viņiem patiesi lepojamies,» piebilst Ināra. No visiem četriem tikai viens – Ināras Māris – ir pedagogs un Rīgā pasniedz mūzikas nodarbības. Darbu mājās nenesEliņu ģimene mājo Jelgavā. Viņu ikrīta cēliens sākas pulksten septiņos ar modinātāja zvanu. Uz virtuvi vārīt kafiju un parūpēties par brokastīm parasti dodas Agris, ļaujot dzīvesbiedrei pievērsties sevis sapošanai. Mājas labais gariņš ir kaķis Rūdis, ko Ināra mājās atnesa no ielas – nosalušu, pamestu un izbadējušos. Nu viņš kļuvis par neatņemamu ģimenes locekli. No rīta Ināras un Agra ceļi šķiras – viens ved Elejas, otrs – Zaļenieku virzienā. Bet vakarā abi atkal satiekas Jelgavā. Darba lietas mājās netiekot īpaši cilātas, bet viens otram lūgt un sniegt padomu dzīvesbiedri nekautrējas. «Par darbu cenšamies runāt maz, jo ir daudz citu svarīgu lietu. Piemēram, vienu brīdi nevarējām sagaidīt, kad vakarā varēsim ķerties pie krustvārdu mīklu minēšanas. Agrim patīk datorā pokeru spēlēt,» stāsta saimniece, un vīrs viņu papildina: «Prāta spēles, tajā skaitā pokers, ļoti attīsta matemātisko domāšanu. Jaunībā aizrāvos arī ar šahu, biju pat meistarkandidāts,» viņš noteic. No kalniem uz sauszemesViesistabā pie sienas pakārta ģitāra. Vai tā tiek likta lietā? «Jā, kādreiz Agris man bieži to spēlēja. Viņš arī ļoti labi dzied,» vīru paslavē dzīvesbiedre. Agris ilgi nav mudināms, viņš pasniedzas pēc ģitāras, nedaudz padungo un sāk dziesmu. Balss – vīrišķīga un skanīga. Mākslas cienītāja ir arī Zaļenieku skolas direktore. Pie režisores Lūcijas Ņefedovas Zaļenieku amatierteātrī Ināra iestudējumā «Astoņas mīlošas sievietes» spēlējusi Gabijas kundzi. «Izrādē darbojāmies astoņas sievietes – sešas skolotājas un divas mūsu bijušās audzēknes. Tas bija ļoti interesants laiks. Agrā jaunībā dejoju arī tautas dejas, esmu piedalījusies vairākos dziesmu svētkos,» viņa stāsta.Uz plauktiņa fotogrāfiju rindā ir kāda īpaši skaista – jauna meitene kalnu virsotnē. Izrādās – Ināra! Studiju laikos Ināra aizrāvusies ar kalnu tūrismu. Kāpts Elbrusā, Hibīnos, Kazbekā, krustu šķērsu izstaigāti Karpati. Kalnu tūrisms savulaik aizrāvis arī Agri – Platones skolā viņš vadījis tūrisma pulciņu, ar skolēniem braucis uz Kaukāzu, kalnos vairākkārt kāpis arī pats. Šodien kalni nomainīti pret kaut ko mierīgāku. Ināra un Agris aizraujas ar skriešanu un riteņbraukšanu, abi ir orientēšanās kluba «Alnis» dalībnieki. «Iedomājos, ka tagad kāpt kalnos ar 25 kilogramus smagu somu plecos, mazgāties aukstā kalnu upē būtu neprāts. Vai zināt, kāds kalnos bija garšīgākais saldējums? Iebiezinātais piens, sajaukts ar sniegu! Mēli var norīt!» jūsmo Ināra un Agris. Tagad Eliņu ģimenes lielākā aizraušanās ir geokešings jeb punktu meklēšana. Pāris stāsta, ka tā ir aizraujoša spēle, kas dod iespēju iepazīt daudz interesantu vietu. Teju katrā pilsētā un apdzīvotā vietā izvietoti tā saucami slēpņi nelielu kastīšu formā. Internetā var uzzināt to aptuvenās atrašanās vietas, un tad tās jādodas meklēt dabā. Arī Jelgavā to esot ap 30. Kad slēpnis atrasts, internetā tas jāreģistrē. Spēlei ir savi nosacījumi, kas noteikti jāpilda, lai slēpņi netiktu iznīcināti. «Meklējot punktus, šovasar krustu šķērsu esam izbraukuši visu Latviju. Tos esam meklējuši un atraduši arī citās valstīs. Ar šo pasākumu esam aizrāvuši arī savus bērnus,» smej Ināra. Bērni jāpieņem tādi, kādi irZaļenieku pamatskolas direktore šķiet ļoti mierīgs un nosvērts cilvēks. «Man neliekas, ka, skaļi izbļaustoties, var lietas risināt. Esmu novērojusi – jo mierīgāka būšu ar bērniem, jo mierīgāki būs arī viņi. Tiesa, bērni skolā kļuvuši nervozāki, nejaukāki cits pret citu, arī pret skolotājiem – tāpēc, ka mājās neiet labi. Viņi jāprot pieņemt tādi, kādi ir. Bērni ļoti jūt un reaģē,» secina Ināras kundze. Agris piekrītoši māj ar galvu un papildina: «Bērni ir jauki, ja tāds esi pats. Cik ar Ināru esam runājuši, mums abiem ļoti paveicies ar darbabiedriem. Ir kolēģes, kas vienas audzina savus bērnus, un, lai kaut cik nopelnītu, nākas strādāt vairāk, nekā vajadzētu, bet viņas ne mirkli nečīkst. Tādēļ šodien visu skolotāju priekšā gribas noņemt cepuri,» noteic Agris. Uz atvadām Ināra un Agris Eliņi visiem pedagogiem sūta sveicienus gaidāmajā Skolotāju dienā, vēlot izturību, mīlestību un sirds siltumu kā pret skolēniem, tā citam pret citu.
