Apceļojot Vidzemi un iegriežoties Cesvainē, tu redzi, ko spēj enerģiski un patriotiski ļaudis. Par spīti tam, ka 2002. gada decembrī ugunsgrēks nopostīja Cesvaines pili, pāris gados, negaidot krīzi, vietējā ģimnāzija ieguva jaunu modernu skolas ēku. Cesvaines domes priekšsēdētājam Vilnim Špatam sanāca nepatikšanas ar celtniekiem par laikā nesamaksātiem parādiem. Taču tautā viņš bija varonis. Ja turpat blakus Vidzemes augstienē labās Latvijas lolotājs, uzņēmējs Gunārs Ķirsons ambiciozi slēpotāju priekam uzbēra Lido kalnu, kura augstums pārsniedzot Gaiziņu, ko var pārmest cesvainiešiem, kuri pieticīgi labu grib savu bērnu un jauniešu izglītībai! Laikam ejot, izrādās, ka tomēr sanākusi pārrēķināšanās. Proti, jaunajā Cesvaines ģimnāzijas ēkā, kas bija domāta sešsimt skolēniem, tagad mācās tikai četrsimt. Tāds urbanizācijas un emigrācijas vilnis nebija gaidīts. Cesvaines piemērs nāk prātā, domājot par jaunajām ES investīcijām augstākajā izglītībā, kas gan Latvijas Lauksaimniecības universitātei, gan daudzām citām Latvijas augstskolām nākamajos četros gados dod iespēju saņemt ievērojamas summas būvniecībai, mācību līdzekļu, laboratoriju aprīkojuma iegādei. Protams, tai naudai un darbam būs vērtība tikai tad, ja, kā dziesmā dzied, pa Jelgavu klīdīs studenti. Uz leju iet demogrāfiskās līknes, potenciālajiem neklātniekiem studēšanai trūkst naudas vai laika. Tādēļ LLU studentu skaits pēdējos gados ir samazinājies no vairāk nekā desmit tūkstošiem uz nepilniem septiņiem. Te gribas pajautāt, cik draudzīga un pretimnākoša šiem zinātkārajiem ir Jelgava. Pacietīgi 90 sekundes gaidot zaļo gaismu luksoforā pie Čakstes bulvāra gājēju pārejas, pa kuru ikdienā studenti iet uz pili, liekas, ka tajā vēl ir neizsmeltas iespējas.
