Šis ir stāsts par kādu jelgavnieku ar dīvainu, retu uzvārdu. Viņš atnāca uz Jelgavu no Rucavas, mūsu pilsētā iedzīvojās, ieguva amatu un godīgi nodzīvoja savu mūžu.
Šis ir stāsts par kādu jelgavnieku ar dīvainu, retu uzvārdu. Viņš atnāca uz Jelgavu no Rucavas, mūsu pilsētā iedzīvojās, ieguva amatu un godīgi nodzīvoja savu mūžu.
Jānis Pempers dzimis Rucavā 1913. gada 2. janvārī. Divu dienu vecs viņš pazaudēja māti, pēc pāris gadiem – arī tēvu. Zēns uzauga ar pamātes Ķ.Vizules gādību. Pusaudža gadi pavadīti netālu no Papes ezera pie aizbildņa Reimaņa, kas viņu strādinājis gan, bet skoloties ļāvis tikai piecas klases. Tāpēc Jānis Pempers, dabūjis savu pirmo pasi, devās pasaulē un 1932. gadā nonāca Jelgavā. Šeit viņš E.Maurmaņa konditorejā salīga par mācekli. Darbnīca atradās toreizējā Pils ielā 34 iepretī Trīsvienības baznīcai. Māceklim pirmajā gadā bija jāveic visneparastākie darbi – jātīra darbnīcas, jāberž pannas. Tāpēc bieži darba diena ilgusi 14 un pat 16 stundu.
1935. gadā Jānis tika iesaukts obligātajā karadienestā Latvijas armijā. Viņš dienēja Latgales divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, kas bija dislocēts Rēzeknē. Karadienestā vīrs turējies godam. 1936. gada 8. aprīlī viņš beidza instruktoru rotas kursu ar vidējo atzīmi 9,88, un tādēļ 1936. gadā 15. maijā tika paaugstināts par dižkareivi, turklāt iedalīts savā rotā kā I klases šāvējs.
Spēka gadi
Pēc dienesta atgriezies Jelgavā, Jānis Pempers turpināja darboties savā amatā un 1938. gadā pārgāja strādāt pie vācieša Hermaņa Stirnas – Gutpelca. Tur bija viņa ilgākā darbavieta, tur arī apgūta rupjmaizes un tortu cepšana.
Šajā laikā Jānis Pempers noformēja savas arodizglītības lietas – ieguva zeļļa diplomu. Pie H.Stirnas – Gutpelca nostrādāto laiku viņš atceras ļoti pozitīvi. Patikusi saimnieka stingrība, iestāšanās pret dzeršanu un smēķēšanu. Pie ceptuves bijis savs kopgalds, par kura izmantošanu atskaitīja no nedēļas algas. Vācu laikā Jānis Pempers ticis uz īsu laiku apcietināts un no nometnes atbrīvots tikai pēc sava maizes tēva H.Stirnas – Gutpelca galvojuma. Viņš arī paglābis no iesaukšanas vācu armijā, pierādot, ka zellis ir neaizvietojams. Diemžēl H.Stirna – Gutpelcs nav varējis pasargāt pats savu dēlu, kas leģionā krita.
Lai gan amatniekiem bija grūta darba nedēļa, viņi labprāt uzturējās sabiedrībā. Līdz 1934. gadam Jānis Pempers darbojās sociāldemokrātu jaunatnes organizācijā «Darba jaunatne», kurai telpas bija Sociāldemokrātu namā Kr.Barona ielā 10, iesaistījās Jelgavas Strādnieku teātrī un piedalījās sociāldemokrātu organizētajos pasākumos. Amatnieku iecienītākā satikšanās vieta Jelgavā bija Amatnieku biedrības namā Akadēmijas ielā, kur bieži notika balles un koncerti, darbojās viena no labākajām pilsētas kafejnīcām (toreiz saukta par bufeti).
Līdz ar pastāvīgas maiznieka profesijas un drošas darbavietas iegūšanu Jānis Pempers apprecējās ar Olgu Balodi no Anneniekiem, kas tolaik strādāja Jelgavas Linu fabrikā. Abi sapazinušies kādā ballītē un salaulāti Sv.Annas baznīcā. Jaunā ģimene dzīvoja vienistabas dzīvoklī. Mājā nav bijis elektrības, bijusi krāsns apkure, ūdensvads un ateja – kopīgi, turklāt atsevišķi no dzīvokļa. Tur Jānim un Olgai piedzimuši pirmie divi bērni – Ārija (1939. g.) un Vilnis (1940. g.).
Maizniekam nav jākaro
Frontei tuvojoties, apmēram 1944. gada jūlija vidū Jānis Pempers aizvedis abus bērnus uz savu dzimto pusi Rucavu pie pusmāsas Annas. Tad aizbraucis uz Jelgavu pēc sievas. 28. jūlija rītā pabeidzot maiņu, viņš atstājis mīklu nākamajiem cepējiem. Todien arī sākās Jelgavas bombardēšana un kaujas, kas pilsētu ļoti nopostīja. Tūliņ pēc Jelgavas krišanas, tātad pēdējās jūlija dienās (vai augusta pirmajās), Jānis un Olga Pemperi tomēr laimīgi ieradušies Rucavas muižā. Viņi visu ceļu bija nobraukuši ar velosipēdiem, uz bagāžnieka vezdami, ko nu varējuši uzlikt. Cita Pemperu iedzīve Jelgavas ugunsgrēkā sadegusi.
Rucavā Jāni gribējuši mobilizēt vācu karaspēkā, bet no tā izdevies izvairīties. Rucavas muižas vīrieši tos dažus mēnešus starp 1944. gada augusta un oktobra sākumu, kad fronte no dienvidu puses pārgājusi pāri Rucavai, plānojuši braukt uz Rietumiem. Tam izmisīgi pretojušās mājas sievietes. Viņas prasījušas: «Kas tad notiks ar bērniem Maiju, Āriju, Vilni, ja kuģis nogrims? Tad jau nogrims arī viņi!» Lai gan jau bijusi sarunāta laiva, izšķirošajā brīdī tieši bērnu dēļ tā aizgājusi bez Rucavas muižas vīriem un viņu ģimenēm.
Pēc kāda laika padomju armija ieņēmusi arī Rucavu, un 14. oktobrī fronte bijusi aizbīdījusies krietni uz ziemeļiem, jau iepretī Jūrmalciemam. Vācu valodas vietā nu bijis uzreiz jāmācās krieviski, un Jānim Rucavā ar krievu zaldātiem bijuši visādi piedzīvojumi tieši valodas neprašanas dēļ. Šoreiz no mobilizācijas – tagad jau sarkanajā armijā – vairs nav izdevies izvairīties. Viņš tad nu paņemts dienēt tieši no Rucavas skolas savākšanas punkta. No tā aizsūtīts uz Maskavas apgabalu, Višņijvoločoku, kur tika formētas un nosūtītas atpakaļ uz fronti tās padomju karaspēka daļas, kuras veidoja no krievu armijas pārtvertajiem jauniesauktajiem no vāciešiem pārņemtajos rajonos un sūtīja uz fronti tādā skaitā «aizbāzt caurumus», kā to prasīja militārā situācija.
Tikmēr 1945. gada pavasarī īsi pirms kara pašām beigām Jāņa Pempera sieva Olga kopā ar bērniem Āriju un Vilni devusies atpakaļ uz Jelgavu. Uz turieni ilgstoši braukuši ar vilcienu, lodājuši pa sliežu apakšu uz vajadzīgo sastāvu un preču vagonu, pabijuši dažādās stacijās. Tomēr apmēram nedēļas laikā izdegušo Jelgavu visi trīs sasnieguši un apmetušies tai pašā mājā Ganību ielā 2, kur Jānis Pempers jau dzīvojis pirms kara.
Maize formās īsti neder
Drīz pēc atgriešanās Jelgavā Olga Pempere dzemdējusi trešo bērnu, mazo Dzintru. Olga bija uzzinājusi sava vīra armijas lauka pasta numuru un regulāri ar viņu sarakstījusies. Jānis vēstulēs sievai lūdzis pastāstīt vairāk par viņu jaunāko meitiņu. Bet mazā Dzintra oktobra beigās saslimusi ar plaušu karsoni un nodzīvojusi tikai piecus mēnešus. Jānis Pempers ieradies mājās no krievu armijas burtiski 10 minūtes pēc bērna nāves – ķermenītis bijis vēl silts.
Kad nu ģimene atkal bijusi kopā, situšies visādi. Jānis vairākas reizes bijis palīdzēt Zaļeniekos kult labību un tā nopelnījis divas tonnas kviešu graudu. Tos samaluši, no baltajiem bīdeļmiltiem Olga cepusi smalkmaizītes un tās pārdevusi. Ganību ielā Pemperiem bijusi arī kaza Ņina un pāris cūku, tā kā piens un gaļa visiem sanākusi. Jāni tūliņ pēc atgriešanās no armijas gan aicinājuši strādāt atkal ceptuvē, bet viņš to vairs nav gribējis un 1946. gadā sācis strādāt Jelgavas rūpkombinātā par noliktavas pārzini. Jānis Pempers stāsta: «Visas ceptuves apvienoja. Man gan tur vairs negribējās strādāt, jo maizi cepa formās un tā vairs nav tā maize, kurā ielikts roku siltums. Arī kvalitāte nebija stabila, jo uzņēmuma darba apjoms neatbilda iekārtu iespējām. Domāju, ka vainīga bija arī strādnieku nolaidība.»
Lai gan Jānis Pempers savu veco maiznieka – konditora profesiju kā algotu darbu vairs nav atjaunojis, mājās tortes viņš vienmēr cepis līdz pat visai vēliem gadiem, 90. gadu vidum. Tā viņš sirdī palicis maiznieks līdz savam mūža galam 2000. gadā.
