Mūsu valstī esmu dzīvojis tajos laikos, kad alus skaitījās alkoholisks dzēriens un to pārtikas preču veikalos netirgoja.
Mūsu valstī esmu dzīvojis tajos laikos, kad alus skaitījās alkoholisks dzēriens un to pārtikas preču veikalos netirgoja. Vēl 1947. gadā, kad dienēju padomju armijā Viļņā, komandanta patruļa mani gandrīz aizturēja ar alus kausu rokās, jo armijas cilvēkiem alkoholisko dzērienu tirgotavas un restorānus bija aizliegts apmeklēt. Es aizbēgu, kaut gan aiz muguras dzirdēju šāvienus gaisā. Tas izdevās tikai tāpēc, ka biju pārliecināts – pilsētas centrā man virsū nešaus..
Laiki mainās, nesen televīzijas raidījumā redzēju, kā alus dzeršana tiek propagandēta pat no Nacionālās operas skatuves. Valda uzskats, ka jauniešiem atrasties sabiedriskās vietās ar vaļēju alus pudeli pieder pie «labā toņa», notiek cīņa par labākā krodzinieka titulu, pamatskolēni skolas izlaidumā bez mēra lieto alu un citus alkoholiskos dzērienus. Uzskatu, ka tas viss pieder pie Latvijas alkoholizācijas leduskalna redzamās daļas.
Tirdzniecībā bez alus atrodas visneiedomājamākie legālie un nelegālie alkoholiskie dzērieni. Alkohola posts tautai nav pārvērtējams. Legālā alkohola tirdzniecības iespējas garantē tirgotāju un mūsu politiskās elites izdevīgi noslēgtie līgumi, bet nelegālo alkoholisko dzērienu pārdošanu nodrošina varas iestāžu labvēlība. Ierēdņi un ekskursanti no ārvalstīm ir atveduši daudz ļaunuma, bet to, kas tur labs, neviens nevēlas pamanīt. Piemēram, ASV alkoholiskos dzērienus var iegādāties tikai no 21 gada vecuma. Pat tad, kad ASV prezidenta Buša 19 gadu vecā meita tika sodīta par alkoholisko dzērienu iegādi, prezidents neiejaucās. Mūsu domāšanai šis gadījums varētu būt nesaprotams. Tas pats attiecas uz spēļu automātu pieejamību.
Ja vēl atceramies nožēlojamo veselības aprūpi, tad jājautā – vai tas nav par daudz latviešu tautai, kas atrodas dramatiskā demogrāfiskajā situācijā?
Kā izsmiekls ir vērtējams fakts, ka šādā situācijā Latvijā sākam domāt par digitālās televīzijas ieviešanu, tās nav pat augsti attīstītajās Rietumvalstīs. Izrādās, ka nemaz tik trūcīgi varbūt arī neesam.
Iespējams, iepriekš teikto varētu ilustrēt kāda anekdote. Zooloģiskajā veikalā ienāk apmeklētājs un vēlas iegādāties runājošu papagaili, kas var nodzīvot vismaz 200 gadu. Uz jautājumu, kādēļ tas vajadzīgs, pircējs atbild, ka tas nepieciešams, lai varētu bērniem un bērnu bērniem pastāstīt, kā latvieši iznīcināja savu valsti, dabu un paši sevi.
