Tauta, kas aizmirst savu pagātni, neizprot arī nākotni. Jā, runa būs par leģionāriem. Par šiem vēsturiski plosītajiem cilvēkiem.
Tauta, kas aizmirst savu pagātni, neizprot arī nākotni. Jā, runa būs par leģionāriem. Par šiem vēsturiski plosītajiem cilvēkiem. Briesmīgas bija austrumu tautu iebrukuma zvērības, kas tika pastrādātas tikai gada laikā. Tās brēca uz debesīm pēc atmaksas. Cietušo vīri un dēli bija gatavi atriebt pārinodarījumu. Viņi pieslējās vācu iebrucējiem, jo ar to palīdzību varēja pēc iespējas tālāk aizdzīt savu piederīgo slepkavas.
Karš izvērtās citādi, okupācijas vara iesauca jaunos karotājus. Bija dilemma iet vai neiet? Neviena vara nedeva brīvību, bet otrreiz piedzīvot Baigo gadu nevēlējās neviens. Komunisms aiz sevis bija atstājis masu kapus, simtiem noslepkavoto, nomocīto, nošauto un bezgala daudz aizvesto. To nevarēja aizmirst! Un viņi gāja, cerot, ka šāds murgs vairs neatgriezīsies.
Bet fronte tuvojās Latvijai, un, tikai pateicoties šo drosmīgo cīnītāju kaujas mākai, tūkstoši varēja pamest Dzimteni, paglābties, pārbēgt uz Rietumiem. Kurzemes cietoksnis netika ieņemts! Tā cīnītāji nepadevās. Pa šo laiku bija glābušies tūkstoši. To vajag atcerēties. Vismaz tiem, kas izglābās no pēckara cietumiem, lēģeriem, izsūtījumiem.
Jā, mūsu valdība cenšas to aizmirst. Jā, mūsu tagad nopeltie leģionāri deva šādu iespēju. Tie bija arī tie vīri, kas pēc kara aizgāja mežos turpināt cīņu, jo radio skandināja: «Turieties, mēs nāksim palīgā!» Bet nenāca, jo sen jau bija brīvu valsti pārdevuši gan Teherānā, gan Jaltā. Cena? Sevis drošība no jauna kara, kurā varētu tikt lietoti atomieroči. Mums bija jāzaudē. Jāzaudē brīvība, tūkstošiem dzīvību, tikpat izpostītu ģimeņu un vēl vairāk nedzimušu bērnu, mūsu tautas turpinātāju. Vēl pēc atgriešanās tikām apsaukāti, kājām mīdīti no tiem, kas sabrauca ieņemt mūsu spiestā kārtā pamestās mītnes.
Beidzot brīvība! Sagruvusi komunistu veidotā vara. Ievēlēta valdība. Bet, jo tālāk aizrit laiks, jo vairāk drosmīgo cilvēku tiek nostumts malā. To vietā nāk tie, kas domā par savām ērtībām, labumu. Tie vēl joprojām skatās atpakaļ uz kādreiz pārpilno sili un nodod, nodod, nodod. Nodod savus brīvības cīnītājus. Bet tos, kas gatavoja izvedamo sarakstus ar simtiem uzvārdu? To dēļ izputinātas tūkstošiem ģimeņu, tos laiž brīvībā! Tie ir nekaitīgi? Nosodīti tiek savi cīnītāji. Tie, kas cīnījās par Latvijas brīvību.
Cik zemu vēl var krist! Nē, nevēlos šos genocīda veicējus sodīt ar nāvi, bet prāts saka, ka derētu viņiem likt izbaudīt to, ko izbaudījām mēs. Bet sirds teic, ka nav vajadzīgi jauni upuri, tas neko nedos, jo citam pieder tā lemšana mūs sodīt vai apbalvot. Tam pieder atmaksa!
Tomēr vislielāko rūgtumu dod tieši tagadējie notikumi, pagātnes noliegšana. Vai tiešām tik grūti saprast, ka ar piekāpšanos neko neiegūsim, ēstgriba tikai palielināsies. Vienīgais, ko iegūsim, tautas pārmetumus. Pēc neilga laika sekos citas prasības, un, tās atkal izpildot, tiks nodota valsts, tauta, Dzimtene. Vai pašreizējie varenie jau aizmirsuši 1937. 1938. gada notikumus? Vai viņi domā, ka būs labāki? Vairāk vajadzīgi? Kad tauta un valsts būs nodota, nebūs vajadzīgi arī viņi paši. Ieguvumu pārvaldīs citas, svešas varas. Pakalpiņus nekad un nekur neviens neciena ne tie, kurus viņi nodeva, ne tie, kam nodeva.
Tauta, tev atliek tikai viens atcerēties, kas tev nodarīts, un nepiedot. Jā, tevi, leģionār, neieredz sveša vara, pret kuru tu karoji. Tas ir saprotams. Bet ko dara tie, kam palīdzēji tikt pie varas? Tas ir nožēlojami. Leģionār, tev atliek tikai sakost zobus, atcerēties, neaizmirst un nebalsot par tiem sarakstiem, kur būs šo vareno vārdi. Nelaist tos pie varas.
Jelgavas novada politiski represēto apvienības «Staburadze» valde
