Agrākos laikos es frizētavu apmeklēju bieži. Bet kad sāka pietrūkt naudas, šo taciņu atstāju novārtā.
Agrākos laikos es frizētavu apmeklēju bieži. Bet kad sāka pietrūkt naudas, šo taciņu atstāju novārtā. pēdējoreiz friziermeistare man lika ilgviļņus pirms gadiem diviem. Viņa arī teica, ka man vienīgais glābiņš ir likt matos ilgviļņus, citādi es ne pēc kā neizskatoties. Ja kāds gribot iestāstīt, lai griežu īsus matus, tam lai neticot.
tā nu es dzīvoju ar saviem vecajiem ilgviļņiem. Aldziņa maza, priekšnieks stingrs un prasīgs.
Beidzot priekšnieks bija tālu prom un es izbrīvēju sev naudiņu un laiku aizskriet uz frizētavu. Frizieres visas svešas, sūta mani viena pie otras. Vienai neesot «ilgviļņu sastāva», cita saka, ka man ilgviļņi nu nemaz nepiestāvēšot. Bet viņas, jaunas meitenes, nemaz nezina, ka man tādi īpaši – tikai ilgviļņu mati. tā kā manu lūgumu izpildīt neviena neņēmās, gāju uz mājām, savu frizūru tā arī nedabūjusi.
Var jau būt, ka meitenēm bija taisnība, bet man gribējās tā, kā pierasts, kā dzīvē pārbaudīts – matos ilgviļņi. Agrāk, atceros, frizieres matus vismaz pašķirstīja, pataustīja, cieti tie vai mīksti. Un savu gribu neuzspieda.
Man liekas jocīga tāda kārtība, ka frizieres ļauj cilvēkam aiziet prom nesafrizētam. Tā jau nu nekāda peļņa nesanāks.
Nesafrizētā no Lielās ielas