Latvijas augstākās izglītības telpā bieži noris diskusijas par studentu skaitu, kam ir tendence samazināties. Arī demogrāfu prognozes nevēsta neko iepriecinošu, tāpēc ikvienam skaidrs – lai sasniegtu ministriju noteiktos rezultatīvos rādītājus, resursi jāmeklē citviet. Līdz ar to šoreiz stāsts būs par studentu piesaisti ārpus valsts robežām jeb kā es – LLU Starptautiskās sadarbības centra pārstāve Lāsma Līcīte – apguvu starptautiskā mārketinga pieredzi un braucu aicināt indiešus iegūt augstāko izglītību Latvijas Labākajā universitātē (LLU).
Lēmumu par manu braucienu uz Indiju LLU vadībai nenācās viegli pieņemt, jo, par spīti manām zināšanām un prasmēm, tik “baltu un blondu” (ar sauli nekādi neizdodas iedraudzēties) bija riskanti sūtīt uz austrumu zemēm. Apsolījusi nevilkt īsas kleitas, pārvietoties “baros” (iet kopā tikai ar pārējiem delegācijas pārstāvjiem) un nelīst aizdomīgos kvartālos, saņēmu ceļazīmi braucienam uz Indiju piesaistīt jaunus studētgribētājus LLU. Par labu nāca ieraksti CV, kas vēstīja par manu pieredzi darbā ar indiešu studentiem, jo vairāki šīs valsts pārstāvji studē LLU Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātē profesionālās augstākās izglītības maģistra studiju programmā “Uzņēmējdarbības vadība”, kur vairākus gadus jau vadu lekcijas. Taču mērķis “pāris studentu” izklausās pārāk pieticīgs pat vidusmēra latvietim, tāpēc latiņu uzliku augstāk – vajag vismaz vilciena vagonu ar ārvalstu studentiem! Uzklausījusi ieteikumus no kolēģiem, kuri LLU pārstāvējuši starptautiskās izstādēs Kazahstānā, Uzbekistānā, Tadžikistānā un citās austrumu valstīs, devos divu nedēļu mārketinga un izpētes braucienā uz izglītības izstādēm piecās Indijas pilsētās – Haidarābādā, Koimbatorē, Bengalūrā, Čenajā un Deli.
Haidarābāda. Kad “Sekss un lielpilsēta” tiek uzņemts Indijas dienvidos
5. maija rītā silto vējjaku atstājusi Latvijas sniegotajam pavasarim, kopā ar Latvijas Universitātes, biznesa augstskolas “Turība” un Liepājas Universitātes pārstāvēm devāmies katra pēc sava vagona ar studentiem. Pēc apmēram diennakts ilga lidojuma Rīga–Stambula–Deli–Haidarābāda sasniedzām Indijas ceturto lielāko pilsētu Haidarābādu, kas sagaidīja mūs ar patīkamu +40 grādu siltumu pēc Celsija skalas (sākām “trenēties” laikapstākļiem no pirmās dienas, jo ar katru nākamo pilsētu grādi tikai paaugstinājās). Sagurums un miega trūkums tika atstāts viesnīcā, lai dotos pretim savam pirmajam apskates objektam Indijā – Čarmināras mošejai jeb Haidarābādas simbolam, kurā pašas kļuvām par apskates un fotosesijas objektu. Protams, uz mums skatījās ne vien kā uz Eiropas monumentu (staigājošu kultūrvēsturisku pieminekli), bet arī kā uz kustamu mantu jeb “cūciņu”, no kuras birst naudiņa. Proti, mošejā ieejas biļete vietējiem maksā 15 rūpijas, ārzemniekiem – 200 (nepilni trīs eiro). Toties ieveda bez stāvēšanas garā rindā pa “sētas ieeju”. Kā nu ne, ieraugot tādu rindu, “800 rūpijas” varētu pagriezties un aiziet prom.
Turpat blakus mošejai atrodas arī tirgus, kurā var nopirkt dzīvu un nedzīvu – no pērļu rotaslietām un sari līdz apakšbiksēm un bambusa dzērieniem. Protams, cenu nav. Kaulējāmies latvietim neraksturīgā veidā, un pašām bija milzīgs prieks nokaulēt cenu par 30 procentiem, lai arī preces patiesā vērtība gan jau bija vēl trīs reizes zemāka.
No ēdamlietām uz ielas gan zināmu iemeslu dēļ atteicāmies, lai cik vilinoši tās neizskatītos. Nākamajā dienā tomēr bija paredzēta dalība izstādē, kuru nebūtu vēlams palaist garām kādu nezināmu vēdervīrusu dēļ.
Taču visekstrēmākais Indijā ir satiksme uz ielām. Braukšanas joslas faktiski neeksistē, satiksmes kustību koordinē signāli uz stūres. Bet gājēju pārejas ir butaforija, turklāt tādas laikam visā Indijā ir ne vairāk kā piecas, un tās pašas acīmredzot tikai Deli. Respektīvi, ielu šķērso, kā gribi vai kā vari (ja vari). Slaidi izstiepušas roku, tādējādi liekot saprast, ka iesim pāri, visas četras kā seriāla “Sekss un lielpilsēta” Bolivudas aktrises slaidi šķērsojām ielas Haidarābādā un turpmākajās Indijas pilsētās. Par laimi, gaišās matu krāsas nepalika nemanītas, un šķērsojām ielu vienā gabalā. Taču vienbalsīgi nolēmām iešanu kājām neturpināt, bet braukt ar rikšu, kas ir pārvietošanās līdzeklis uz trīs riteņiem, bez durvīm un ar plānoto vietu skaitu – divi. Tomēr tas netraucēja mums četrām un šoferim ietilpt vienā rikšā. Iesaku gan braukt klusējot, jo meiteņu šausmu spiedzieni šoferi tā iedvesmoja, ka pagriezieni ar katru nākamo metru kļuva arvien asāki. Asa sižeta filmas šajā brīdī nobālēja. Par spīti pirmās dienas asajām izjūtām, veiksmīgi atgriezāmies viesnīcā ar asfalta kārtu uz sejas un gatavojāmies mūsu pirmajai izglītības izstādei.
LLU jauna studiju programma – “Šengenas zona”
Nākamajā dienā laikus ieradāmies izstādes vietā, lai iekārtotu Latvijas stendu. Solīja gan palīgā atsūtīt vietējos indiešu stipriniekus, bet, tikai aptuveni aprēķinot viņu izpratni par terminu “ātri”, nolēmām lietas pārņemt savā kontrolē. Drīz arī parādījās pirmie “studiju tūristi”. Jautājumi, sākot no “Latvija atrodas Āfrikā?” līdz “Cik izmaksā ēšana Latvijā?”. Neizpalika arī tādi interesenti, kam studiju programmā galvenais izvēles kritērijs ir “Šengenas vīza” vai “Ja es apprecēšos ar latvieti, tad dabūšu ilgtermiņa uzturēšanās atļauju?”, taču bija arī ļoti saprātīgi un pareizi motivēti indieši, kas ir mūsu mērķauditorija. Kopumā interese Indijā ir par studijām uzņēmējdarbībā, informācijas tehnoloģijās (IT) un inženierzinātnēs, kas LLU tiek īstenotas starptautiski konkurētspējīgā līmenī Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātē, Tehniskajā fakultātē un Informācijas tehnoloģiju fakultātē. Tad nu ir zināmas cerības, ka to vagonu savstarpēji sadalīs trīs no astoņām fakultātēm Jelgavā.
Pēc labi padarīta darba nolēmām veltīt laiku kultūras apguvei Golkondas fortos. Īsumā – Golkonda ir 12. gadsimtā radīts brīnums, kura perimetrs vien ir 11 kilometru. Masīvs, kas savulaik pasargāja no ziloņiem un ienaidnieka, kā arī pazīstams ar to, ka tur savulaik notika vērienīga dimantu tirdzniecība. Interesanti, ka Haidarābāda ir slavena arī ar pērlēm, lai gan jūra nav pat tuvumā bijusi, bet pērles esot īstas (tirgū gan to autentiskumu nepārbaudījām). Pēc nelielām diskusijām par to, vai tieši mūs neapēdīs ar malāriju sirgstoši odi un neuzbruks sikspārņi vakara krēslā, apsmērējāmies ar “iekšā rāvēju” izsniegtu vielu kukaiņu atgaiņāšanai un baudījām gaismu šovu un stāstījumu par Golkondu skaistas indiešu mūzikas un dabiska zibens un pērkona pavadījumā. Pirmo un vienīgo reizi Indijas brauciena laikā uzlija neliels lietutiņš, bet, mērot sajūtu līmenī, kāds vienkārši saunā akmeņiem nedaudz uzlēja ūdeni.
Programmas noslēgumā nejauši satikām vietējo gidu, kurš centās ar mums praktizēt savu krievu valodu. Uz jautājumu, kur var atrast taksi, puisis izrādīja viesmīlību un piedāvāja mūs ar autobusu nogādāt viesnīcā kopā ar viņa divām tūristēm. Tā nu autobusā tika pasniegts ekskluzīvs ievadkurss par Indiju. Uzzināju atbildes uz mārketinga izpētes cienīgiem jautājumiem, kas mani nomocīja jau kopš brauciena sākuma – par punktiem sieviešu pierēs, bērnu skaitu ģimenē un citiem fundamentāliem jautājumiem, kas ir vitāli svarīgi, lai labāk izprastu savu “klientu”.
Tad nu tā, kungi, – ja redzat uz ielas dāmu ar lielu punktu pierē, ziniet, ka viņa ir precēta. Ja neesat īsti droši un ar lineālu negribat pārmērīt punkta diametru, tad gredzens uz rokas un kājas pirksta palīdzēs saprast patiesību par simt procentiem. Bet, ja punkts pierē ir neliels un, visticamāk, košās krāsās, kā arī ap kaklu rotaslietas, varat vēl paspēt jaunkundzi apprecēt. Interesanti, ka Indijā ģimenes kļūst mazākas, tas ir, no sešu bērnu ģimenēm pāriet uz divu bērnu modeli. Kāpēc? Izrādās, indieši kļūst par tādiem pašiem pragmatiskiem aprēķinātājiem kā mēs, eiropieši. Indijā neviens neizmanto sankciju metodi kā Ķīnā atvašu skaita regulēšanai, bet lēnām mainās cilvēku domāšana. Žēl gan, ka valsts domāšana nemainās attiecībā uz nabadzību un atkritumu savākšanu. Ja esi bezdarbnieks – tā ir tava problēma, ne valsts. Bet atkritumi veido tādu smaku, ka mūsu Getliņu izgāztuve blakus izskatītos pēc eleganta muzeja.
Lai gan saka, ka par politiku un reliģiju nediskutē, dažas pārdomas par šo tēmu ir būtiskas mārketinga izpētes nolūkā, lai veiksmīgāk integrētu topošos studentus Jelgavā. Proti, Indijā dominē četras reliģijas – hinduisms, islāms, kristietība un sikhisms. Visinteresantākie man šķiet pēdējie (tie, kur vīrieši nēsā turbānus jeb pundžabus). Saskaņā ar reliģisko piederību viņi nedrīkst griezt matus, nekad (!) savā dzīvē. Lai izskatītos pieklājīgi, uzliek turbānu. Laikam friziera profesija šajā valstī nav tā izplatītākā. Nedaudz gan kļuvu nemierīga, domājot, cik toleranta būs mūsu sabiedrība, vērojot, ka sikhi staigā pa Jelgavas ielām. Citādais mūs nereti ne vien pārsteidz un mulsina, bet dažkārt biedē. Tāpēc turpināju mārketinga izziņas procesu Koimbatorē, lai vēl labāk iepazītu mūsu topošos “klientus”.
Koimbatore. Puikas svārkos un žurka Kornēlija
Iebraucot otrajā Indijas pilsētā Koimbatorē, kur norisinājās izglītības izstāde, biju pārsteigta par redzēto – vīrieši garos un īsos svārkos! Izrādās, Indijas dienvidu daļā vīrieši brunčos ir ikdienišķa parādība. Izziņas process turpinājās templī “Perur Patteeswara Awamy”, uz kuru braucot pa mašīnas logu pavērās kustīgas bildītes – jaunas daudzstāvu ēkas (kurās tiek izīrēti dzīvokļi) un tām blakus būdas, kuras dievs zina, kā vispār turas kopā. Tajās tirgo briesmīga paskata jēlu gaļu, pulē traukus, kārto dabiskās vajadzības. Visu iespējams redzēt no glamūrīgo jaunbūvju loga. Sekmīgi sasniedzot templi, pamanījām, ka gar to cēli tālāk aizdodas zilonis. Jā, svētās govs statujas rotā templi, bet dzīvs zilonis pastaigājas gar to. Nobriedušas doties iekšā, uzzinājām, ka templī ieeja atļauta tikai basām kājām. Pārcilājušas prātā ļaunākos iespējamos scenārijus, riskējām.
Vakara noslēgumā nolēmām mierīgi pavakariņot viesnīcas terasē. Veikušas pasūtījumu, baudījām silto gaisu, patīkamo atmosfēru un uzkodu maizītes, kad pēkšņi gar galdu paskrēja kaķa lieluma žurka. Jā, nevis mazā mājas pelīte, bet milzīga, kaķa izmēra cienīga žurka. Lieki teikt, ka viena no mums uzkāpa teju uz galda no šausmām, otra apsēdās uz krēsla ar kājām gaisā, aizmirstot par jebkādu pieklājību un kleitas garumu. Viesmīļa reakcija – smaids un neizpratne par mūsu sašutumu. Kamēr gaidījām savas vakariņas, žurka brīvi pārvietojās starp galdiem. Bail pat iedomāties, kas notiek Indijas hosteļos. Žurkas droši vien uzdzīvo ne tikai pa galdiem, bet guļ gultas kājgalī un gaida, kad tiks paglaudītas un pabarotas. Savāda gan viņiem tā “mājdzīvnieku” izvēle. Un tā vietā, lai vakariņas mums tiktu iedotas par brīvu, tika pasniegts rēķins ar neizsakāmas izcelsmes nodokļiem. Makaroni bija “apkarināti” ar septiņiem dažādiem nodokļiem (tai skaitā četriem PVN). Te pat dižajiem Latvijas valstsvīriem būtu ko pamācīties. Varbūt ņemt vērā labās prakses piemērus un studiju maksai ārvalstniekiem arī pielikt kādus piecus nodokļus? Vēlāk, redzot čeku par vakariņām, arī Indijas aģente nebeidza brīnīties, kas tie par nodokļiem. Droši vien “individualizēta pieeja” tūristiem. Tieši tas pats ir ar viesnīcu rēķiniem, jo man tā arī netapa skaidrs, kā aprēķina gala summu. Taču, ņemot vērā, ka apkalpojošais personāls pie brokastu galda ik rītu ir lielākā skaitā nekā apmeklētāji, laikam ir muļķīgi brīnīties par nodokļu slogu nabaga tūristiem. Katram no apkalpojošā personāla savs uzdevumiņš – vienam pasveicināt, otram atvērt durvis, trešajam pasniegt kafijas krūzīti, ceturtajam – pajautāt, vai viss apmierina. Acīmredzot kaut kā tā 1,3 miljardu nācija jāuztur.
Atgriežoties pie stāsta par vietējo Kornēliju – uzstājām vismaz par atlaidi un slaveno nodokļu likvidāciju, kas mazinātu morālo kaitējumu. Rezultāts – 20 procentu atlaide un trīs nodokļi mazāk. Klientu serviss viņiem vēl ir kā kosmosa zinātne un daudz kas vēl apgūstams. “Pasildījušas” Indijas ekonomiku, devāmies tālāk “sildīt” LLU budžetu, piesaistot studentus no Bengalūras.
Bengalūra. Laimes talismans – dzimumloceklis – un kanibālisms
Bengalūra tiek dēvēta par Indijas Silīcija ieleju, jo tur atrodas liels skaits IT un industriālo uzņēmumu. Attiecīgi interese izglītības izstādē turpinājās par inženierzinātnēm, IT un uzņēmējdarbību. Šoreiz cilvēki bija mērķtiecīgāki un uz studijām vairāk orientēti. Tiesa, joprojām nespēju pierast pie viņu galvas purināšanas. Sajūta dīvaina, kad es runāju, bet cilvēks purina galvu, sakot “nē, nē, nē, nepiekrītu”, bet patiesībā viņi vienkārši tā savdabīgi krata galvu pa labi un kreisi. Kopumā izstāde bija izdevusies ne tikai tāpēc, ka “apstrādāti” potenciāli spējīgi studenti, nevis “transferzonas imigranti”, bet bonusā vēl tika tēvs ar dēlu, kuri mūs aicināja pēc izstādes doties Bengalūras apskatē. Piekritām, daudz nedomājot, jo izskatījās labdabīgi noskaņoti, arī nodarbošanās radniecīga un cienījama – valodniecības profesors.
Kopā devāmies uz Šivas templi, kurā atrodas milzīga Šivas statuja. Templī ieeja caur pazemes autoparku. Grūti to nosaukt par svētvietu, jo templi veidojis kāds baņķieris, lai pievilinātu tūristus un vietējos tuvāk savai bankai. Savdabīgs mārketings, bet acīmredzot iedarbīgs. Jau bijām iepraktizējušās novilkt kurpes un pārvietoties basām kājām. Ja jau kaut kas bija sagrābstīts, tad otrreiz vairs nesagrābstīsim to pašu, turklāt “mazformāta spirts” salvešu formātā glābj jebkurā dzīves situācijā. Templī visapkārt bija redzami uzraksti, kas vēsta, kā pievilināt laimi un iegūt svētību. Paņēmieni laimes pievilināšanai ir savdabīgi. Piemēram, vajag apgrābstīt no ledus veidotu vīrieša dzimumlocekli, tad būšot laime. Maza ticamība, bet drošības pēc apgrābstījām. Šādas formas suvenīri ir arī nopērkami, droši vien, lai to var apčamdīt mājās.
Paralēli laimes apguves terapijai turpināju izziņas procesu par topošajiem LLU “klientiem” vietējo gidu pavadībā. Izrādās, vidusmēra Indijas ģimenē vardarbība ir pieļaujama norma. Ja bērns izdara kādas kļūdas dzīvē, viņš tiek sists. Arī sievu iekaustīt ir ikdienišķa parādība. Pieņemu, ka indiešiem padomju laiku mācību metodes (sišana pa pirkstiem ar lineālu) būtu gana labas studijām arī mūsdienās. Lai gan diez vai citi LLU ārvalstu studenti no Eiropas valstīm un ASV to saprastu.
Kopumā pat acīmredzamais liek secināt, ka sieviete Indijā ir otrās šķiras cilvēks. Piemēram, sagaidot mūs savos birojos, aģenti izrādīja viesmīlību un pieklājību, tāpēc parasti atsūtīja palīgus čemodānu nešanā – sievietes! Tikmēr vīrieši sēdēja birojā un gaidīja mūsu ierašanos. Mūsu profesora ģimene gan šajā ziņā esot izņēmums. Turklāt abi uzņēmās par mums ģimeniskas rūpes, pavadot līdz viesnīcai, jo vienām neesot droši pārvietoties. Nevarot zināt, vai uzbrūk naudas, miesaskārības vai bada (pārtikas) dēļ. Pēdējais scenārijs izklausījās visdramatiskāk, bet nebija grūti iztēloties.
Turpinājums nākamajā numurā
