Latvijas augstākās izglītības telpā bieži noris diskusijas par studentu skaitu, kam ir tendence samazināties. Arī demogrāfu prognozes nevēsta neko iepriecinošu, tāpēc ikvienam skaidrs – lai sasniegtu ministriju noteiktos rezultatīvos rādītājus, resursi jāmeklē citviet. Līdz ar to šoreiz stāsts būs par studentu piesaisti ārpus valsts robežām jeb kā es – LLU Starptautiskās sadarbības centra pārstāve Lāsma Līcīte – apguvu starptautiskā mārketinga pieredzi un braucu aicināt indiešus iegūt augstāko izglītību Latvijas Labākajā universitātē (LLU).
Nobeigums
(sākums iepriekšējā numurā)
Pirmskāzu fotosesija, apbedīšana un svētās govis
Nākamā diena Bengalūrā bija pirmā brīvā diena Indijas brauciena laikā, kad nebija paredzēta ne izstāde, ne individuāla studentu konsultēšana. Izmantojām laiku lietderīgi kopā ar iepriekš iegūtajiem draugiem, lai iepazītu Bengalūru. Profesors darbu acīmredzot bija atcēlis, bet dēls studijas neapmeklēja. Apskatījām parlamenta ēku un tuvējo parku, ko iecienījuši gan suņi, gan cilvēki. Kā ierasts, mūs aicināja fotografēties, bet šoreiz īpašā notikumā – jaunā pāra pirmskāzu fotosesijā. Lai cik atšķirīgas valstis, kultūra un sadzīve, ir lietas, kas laikam ir nemainīgas it visur – iemīlējušies cilvēki un pirmskāzu fotosesija.
Turpinot ceļu ar rikšu, pamanīju, ka vīrietis staigā gar būdām ielas malā, kaut ko kūpina un bungo kādu mūzikas instrumentu. Izrādās, šādā veidā kāds tiek izvadīts. Nemanot no kāzām pārgājām sarunā par apbedīšanu. Noskaidroju, ka musulmaņi nelaiķus apglabā līdzīgi kā kristieši, hinduisti kremē, bet, ja kādam ceļš ved gar Gangu, nebrīnieties, ka pa to peld ķermeņi (Dons gan šo faktu savā dziesmā ir noklusējis). Līķi tiek ielaisti upē, jo tas esot ceļš uz debesīm. Valsts gan tā neuzskata, jo meklē dažādas vielas, ar ko attīrīt upi no piesārņojuma. Līdz šim nesekmīgi. Piesārņojums Indijā ir katastrofāls. No tā izriet vēl viena problēma, ar ko viņi cīnās piesārņojuma dēļ, – koku iznīkšana. Tie nokalst un bieži kādam uzgāžas virsū. Man palika neomulīgi pat no vienas domas par to, kas ir gaisā, ko elpojam. Izslēdzu domāšanas režīmu, un braucām tālāk.
Gar ceļmalām ganījās slavenās Indijas govis. Mūs nepārsteidza fakts, ka govis pašas sevi pieskata, bet tas, no kā viņas pārtiek. Viņas rakājās atkritumu kalnos, jo zāli ieraudzīt un atrast nav iespējams. Izrādās, govis šeit ir izglītotākas par daļu cilvēku, jo vakarā pašas atrod ceļu uz mājām. Neviens viņas nepieskata un negana. Laikam Indijā klasiskā izpratnē darbojas Darvina teorija, ka izdzīvo stiprākais.
Rikšai apstājoties pie luksofora, klāt nāk ubagi – sievietes ar bērniem rokās, vecīši. Divi puišeļi pat gandrīz sakāvās, stāvot man blakus, – kurš tad būs tas, kurš man pārdos pildspalvas, jo baltā sieviete nozīmē iespēju nopelnīt. To droši vien saprot katrs bērns, kurš pat nav vēl iemācījies staigāt un runāt. Varētu jau priecāties, ka viņi nevis vienkārši ubago, bet kaut ko pārdod, taču tas ir labi atstrādāts bizness. Indijā bāreņi vai bērni no nelabvēlīgām ģimenēm pelna iztiku paši. Viņiem tiek dots uzdevums pārdot noteiktas lietas un atnest naudu, atlīdzība par to ir ēdiens. Diemžēl sistēma kopumā deformē cilvēku domāšanu – veidojas liela daļa sabiedrības, kura labāk izvēlas nestrādāt. Arī mūsu pavadoņi atzīst, ka indieši ir slinki. Tātad viena no mērķgrupas īpatnībām ir slinkums, kas nav mazsvarīgs fakts “klienta” izpētē.
Ir vēl kāda cilvēku kategorija Indijā – klejotāji. Latvijā laikam līdzvērtīgs apzīmējums ir bezpajumtnieki. Proti, viņi uzslien savas būdas jebkur, kur ir brīva vieta. Bet, ja šo zemi nopērk kāda privātpersona, viņi pārvācas uz ceļa otru pusi (ja tā vēl nav aizņemta). Klasisks skats – būvlaukums, kas atbrīvots no mēsliem un cilvēkiem, lai celtu tur lielveikalu vai viesnīcu, bet klejotāji, kuri tur iepriekš mitinājušies, pārvākušies ar savām “mājām” jeb plēvēm uz ceļa otru pusi. Diskusijas par to, kā viesnīcā iekļūst nelūgtās četrkājainās viešņas Kornēlijas, tajā brīdī izbeidzām.
Čenaja. Princis baltā zirgā, Harijs Poters un Betmens
Ierodoties Čenajā – pilsētā Indijas dienvidaustrumos Bengālijas līča krastos –, laikapstākļi mūs turpināja “lutināt”. Bija smacējoši karsti, tāpēc ātri steidzām atrast taksi, lai nokļūtu galapunktā. Tiesa, ir dažas nianses, ko iesaku ņemt vērā attiecībā uz pārvietošanās līdzekļiem Indijā. Taksisti ir jāapmāca, kā ievietot čemodānu mašīnas bagāžniekā, jo visbiežāk viņi mēģina ieskaidrot tūristiem, ka četrus čemodānus vienā bagāžniekā nav iespējams ielikt. Mūsu pieredze liecināja, ka var. Taču pārāk necentieties viņus mācīt, jo var sanākt nelāgi – mūsu čemodānus taksists izmeta un aizbrauca. Labi, ka pašas vēl nebijām ierāpušās mašīnā, droši vien mūs arī izmestu. Naudu gan neizmeta ārā. Labas manieres nav prioritāte, un tas viss tikai tāpēc, ka mēģinājām ieskaidrot, ka spaini, kas atrodas bagāžniekā, var pārvietot uz salonu. Savukārt jau cita pieredze liecināja, ka čemodānu ievietošanas stratēģijas plānošanā var tikt iesaistīti pat četri taksisti, kuri cits citu konsultē gudrībā. Pēc iepriekšējās mācību stundas vairs pārāk neiejaucāmies “vīriešu lietās”, lai atkal neizmet mūs ar visiem čemodāniem.
Pārsteigumu sagādāja ne tikai taksisti, bet arī izglītības izstāde Čenajā. Šoreiz – patīkamu pārsteigumu. Apmeklētāju bija daudz, jautājumi ļoti loģiski un konstruktīvi. Viens no interesentiem par IT studijām pie mūsu stenda viesojās vismaz septiņas reizes. Tāds Harija Potera tipāžs – satraucies par visapkārt notiekošo, bet ļoti apņēmīgs un mērķtiecīgs. Bija sagatavojis lapiņu ar jautājumiem, kurus precizēja atkal un atkal. Tad aizbrauca uz mājām izpētīt universitāšu mājas lapas un atkal ieradās precizēt neskaidrās lietas. Ja šādi būtu visi izstādes apmeklētāji, mani rezultatīvie rādītāji būtu jau izpildīti – vagons nokomplektēts. Bet ir arī ļoti motivēti vecāki, kuri gatavi pārskaitīt jebkuru naudas summu uz tavu kontu, lai tikai meitu uzņemtu mediķos. Arī tad, ja ķīmijā viņa ir bezcerīgi nesekmīga. Cerams, ka, pirms viņa sāks ārstes karjeru, tomēr eksāmenus nokārtos pati, nevis nodarbosies ar “learning by doing” (mācīties darot – angļu val.). Tajā pašā laikā priecēja tādi vecāki, kuri veica ļoti rūpīgu studiju vietas un valsts izpēti, izzinot visu līdz sīkākajām detaļām. Šādos brīžos radās sajūta, ka darbs, ko daru, ir svarīgs gan man, gan manai augstskolai, gan mūsu potenciālajam studentam.
Pēc labi padarīta darba vakara noslēgumā kā balva bija Indijas okeāns. No dažiem LLU profesoriem bija dzirdēts stāsts, ka vajag pamērcēt kājas visos pasaules okeānos. Varbūt tad vagons tiks nokomplektēts? Lai ticējums ātrāk piepildītos, devāmies uz Indijas okeānu. Piebraucot pie pludmales, secināju, ka okeānu gandrīz nav iespējams pamanīt, jo pludmale pilna ar cilvēkiem un smiltis – ar atkritumiem. Bet tam visam bardakam pa vidu rikšoja balti zirgi ar jātniekiem. Nē, par sapņu prinčiem baltā zirgā tos nosaukt nevar, bet par savdabīgu atrakciju, ko piedāvā tūristiem, gan. Kājas pamērcējušas Indijas okeānā, devāmies viesnīcas virzienā. Viesnīcā ieradāmies kopā ar Kornēlijām. Jā, tās ir visur. Daudz. Tikai šoreiz ar spārniem. Vietējie betmeni sveicināja mūs Čenajas viesnīcas terasē.
Ar sandalkoka krellēm kaklā sagaidu pirmo pasažieri uz LLU
Svētdienā devāmies uz aģentu ofisu reklamēt studijas individuāliem interesentiem. Diemžēl ieradāmies tik laicīgi, ka paši darbinieki vēl pat nebija klāt. Par laimi, darbinieki nebija ilgi jāgaida, bet apgaismojums gan, jo, kā jau svētdienā, elektrība birojā bija atslēgta. Šajā brīdī wi-fi vairs nešķita aktuāls, bet kondicionieris gan. Pārmaiņas pēc nolēmām uzturēties ārā, bet ātri sapratām, ka tā nav laba doma. Pagalmā trīsstāvu namā uz balkoniem piecu minūšu laikā iznāca visi mājas vīrieši. Laikam kāds painformēja, ka ieradušies “apskates objekti”. Saprotot, ka laiks pamest “apdzīvoto” sētu, atgriezāmies bezgaisa telpās. Pēc pusotras stundas pieslēdza elektrību. Apgaismības mirkli man neizdevās sagaidīt, jo pa to laiku devos uz citu ofisu, kur topošie inženieri jau gaidīja ierodamies Latvijas delegāciju.
Ofisa īpašnieks kopš 90. gadu beigām nodarbojas ar indiešu studentu rekrutēšanu studijām ASV, izveidojis pat Manhetenā biroju, taču pēc Trampa ieviestās politikas savu biznesa profilu plāno pārorientēt uz Eiropu, jo Amerika imigrantus vairs “nemīl”. Šajā ofisā atkal tikām galanti uzņemtas un kaklā tika pakarinātas sandalkoka krelles.
Svētdienā uz prezentāciju bija ieradušies 12 studenti. Tiesa, sākumā visi tika publiski kaunināti, ka bija aicināti pulksten 10, bet ieradušies tikai 12.15. Pēc sarunas vēl vairāk tapa skaidrs, ka Indijā ir veicams milzīgs darbs, lai izglītotu par Latviju kopumā, jo lielākajai daļai Eiropa asociējas tikai ar Vāciju, Īriju un Angliju. Pēc teju vai divu nedēļu vizītes sāku saprast viņu nebeidzamos jautājumus par darba iespējām Latvijā, jo Indijā bezdarbs ir liela problēma. No 12 studentiem, kuri ieradušies uz prezentāciju, darbs ir tikai vienam. Inženieri strādā zvanu centros. Visā šajā sistēmā nav kaut kas īsti pareizi.
Atgriezusies atpakaļ mūsu sākotnējā aģentu birojā, devos uz sarunu ar studentu, kurš interesējās par inženierzinātnēm. Izrādījās, aģentes viņu jau iepriekšējās dienās bija veiksmīgi “apstrādājušas”, tikai turpināju aģitāciju un pēc divām minūtēm uzzināju, ka puisis pilda studiju pieteikuma formu. Tā pirmais pasažieris reisā Čenaja–Jelgava jau kravāja koferus. Bet mēs, paņēmušas savas ceļa somas, devāmies Deli virzienā, lai nokomplektētu pilnu vagonu ar pasažieriem reisam uz Latviju.
Deli. Bagātie arī raud un meklē laimīgo zemi
Iebraucot galvaspilsētā, šķita, ka esam nokļuvušas teju vai Eiropas pievārtē. Tur bija ietves un gājēju pārejas ar luksoforiem, ko autovadītāji pat nedaudz ņēma vērā. Pirmo reizi divu nedēļu laikā ieraudzīju sētnieku (domāju, ka šāds amats valstī ir aizliegts ar likumu, bet Deli laikam darbojas citas normas). Gar ielu malām vairs neredzējām būdas, taču cilvēku ieradumus šis fakts būtiski nemaina. Viņi vienkārši guļ uz ielas (dažiem ir iekārtots savs kvadrātmetrs ar visu nepieciešamo aprīkojumu – bļoda, sedziņa, uz žoga izkārti trīs drēbju gabali). Ejot uz izstādes vietu, pat iekļuvām vietējā protesta akcijā. Cilvēki ir neapmierināti, korupcija Indijā droši vien pārsniedz visu Latvijas budžetu. Varētu jau teikt, ka bagātajiem te ir labi, bet nabagiem – slikti. Nē, Indijā bagātie arī raud, jo nezina, kur investēt savus miljonus. Viņiem bail par savu naudu. Bail par mašīnu. Par ģimeni. Viņi var nopirkt jaunu mašīnu (pat vairākas), bet baidās ar to pārvietoties. Viņi satraucas, ka kāds nodarīs pāri ģimenei pat tad, ja ģimenes galva atradīsies vien pāris soļu attālumā no automašīnas. Viņi baidās dzīvot. Tas laikam neietilpst laimīgas dzīves definīcijā.
Arī mēs nolemjam Deli iztērēt savu “miljonu” un nopirkt mājās palicējiem Indijas labumus, jo čemodānu saturs no universitāšu bukletu nastas ir kļuvis pavisam viegls. Veikalos nebeidza pārsteigt apsardzes sistēma. Proti, ieejot veikalā, tavs iepriekšējā veikala maiss tiek aizskavots (ar visparastāko skavotāju). Citā veikalā apsargs savāc tavus iepirkuma maisus un atdod, tikai izejot no (šī pieeja mani pat ļoti apmierināja, jo maisi neapgrūtināja iepirkšanās maratonu). Īpaša pieeja klientam ir arī attiecībā uz apavu iegādi. Pārdevēja ne vien atnesa vajadzīgā izmēra sandales, bet pat tās vilka kājās. Sajutos kā Bolivudas aktrise ar personīgo ģērbēju. Lielveikalā tika īstenota arī misija “sari”. Skaisto tērpu pamērījām ģērbēju pavadībā. Tā vienkāršākā komplektācija maksā virs simt eiro, bet šo tērpu vidējā statistiskā latviete pati nemaz nevar uzvilkt – vajag apmācību un augstu pašapziņu, ka apspraustais “lakats” nenokritīs. Secināju, ka ikdienas skrējienam latviešu stilā tas tērps tomēr man īsti nav piemērots, tāpēc nolēmu atstāt to veikalā. Bet uz indietēm skatījos ar patiesu apbrīnu – lielākā daļa sari nēsā ikdienā, jo īpaši valsts dienvidu daļā. Domāju, ka indietes noteikti varētu kandidēt uz sievišķīgākās nācijas titulu.
Deli apmeklējām ne tikai lielveikalu, bet arī vienīgo vietu uz Latvijas zemes, kur dabiskā vidē aug banāni un mandarīni. Tā ir Latvijas vēstniecība Indijā. Vēstniecībā bija ieplānoti divi pasākumi, kuros prezentējām Latviju un katra savu augstskolu. Pasākumi bija vairāki, jo potenciālo studentu interese bija liela, bet vieta vēstniecībā – ierobežota. Viss notika pēc “iepriekšēja pieraksta”. Kopumā pirmie interesenti jau raksta pieteikumus studijām, bet mēs gaidām viņus rudens semestrī ierodamies Jelgavā.
Noslēguma vietā
Pēdējā izstādes dienā Deli bijām kuplākā skaitā, jo mūsu komandai pievienojās Banku Augstskolas pārstāvis Randevs Diass. Sieviešu konsilijs vienbalsīgi nolēma sūtīt viņu prezentēt studijas Latvijā. Lai gan video nedarbojās un prezentācija tehnisku iemeslu dēļ nestrādāja, stāstījums bija izcils. Šajā brīdī mēs visas vēl vairāk iemīlējām savu valsti. Kāds bija prezentācijas noslēpums? Patiess stāsts.
Pirms 15 gadiem Randevs no Šrilankas ieradās studēt medicīnu Latvijā. Tolaik viņš Latvijā noteikti jutās līdzīgi kā mēs Indijā, jo visi gribēja viņu “aptaustīt” un kārtīgi apskatīt tumsnējās ādas krāsas dēļ. Šobrīd viņš ir Latvijas pilsonis, medicīnas doktors, runā skaistā latviešu valodā un novērtē Latviju – tās dabu, cilvēkus un mieru. Ja vidējam latvietim liktu nosaukt trīs iemeslus, kāpēc Latvija ir labākā valsts pasaulē, kurā dzīvot, viņš, visticamāk, nosauktu desmit iemeslus, kāpēc to nedarīt. Reizēm vajag kā Sprīdītim paķert līdzi savu lāpstu un aizbraukt tālu prom, lai saprastu, ka laimīgā zeme ir Latvija. Jā, mūsu vidējās algas nesasniedz Francijas līmeni un dzīves līmenis nav tik augsts kā Zviedrijā, taču mums valstī ir miers un klusums. Mums ir tīrs gaiss un auglīga zeme. Divi miljoni – tā var būt arī priekšrocība. Varam būt lepni, ka mums ir sētnieki un atkritumu urnas. Gājēju pārejas, kuras 99 procentos gadījumu autovadītāji ņem vērā. Govis ganās pļavā un ēd zāli. Mums ir četri dažādi gadalaiki.
Viss lielais veidojas no mazām, bet patiesām lietām. Un Latvija var būt laimīgā zeme ne tikai indiešu studentiem, kas skatās uz to kā uz lielo iespēju zemi, bet arī mums pašiem. Vieta, kur gribas atgriezties. Maza valsts un lielas iespējas. Izaicinājumi un pievienotā vērtība, ko radām mēs paši. Ar saknēm Jelgavā un nākotni visā pasaulē!
