Iepriekš neķircināts un vienaudžu neapsaukāts, es vienā rāvienā izkāpu no bērnības un iegāju brūtgānu kārtā. Tas notika pašā Ziemassvētku rītā.
Iepriekš neķircināts un vienaudžu neapsaukāts, es vienā rāvienā izkāpu no bērnības un iegāju brūtgānu kārtā. Tas notika pašā Ziemassvētku rītā.
Svētku rītā no miega mani uzjundīja kņada istabā. Tēvs sacēlis kājās vai visu māju. Pielēcis gultā sēdus, ieraudzīju agram rītam neparastu ainu: māte ar plīts kruķi taustās pagultē, tēvs izlicis visu sienas plaukta saturu, pakāpies uz ķebļa, pārlūko skapjaugšu. Saceltā negaisa dižākā krusa jau nobirusi pār māšeles Vijas galvu, kas iepriekšējā dienā bija kopusi māju un, pēc tēva sacītā, izjaukusi ierasto kārtību. Nu šā nemiera cēloni apjautu arī es – parastajā vietā nebiju atlicis vakar lietotos bārdas skūšanās piederumus… Ai, kā negribējās, lai kāds mani ierauga dzenam bārdu! Pirmajai reizei biju sagatavojies īpaši rūpīgi un ilgi, gribējās to izdarīt «ne čiku, ne grabu».
Mirkli vēroju notiekošo un biju pat priecīgs, ka visu šo rītu mani neviens pie vainas nebija turējis. Grasījos jau atslīgt gultā, bet, ak vai! Kuram gan ienāca prātā meklēt vajadzīgo tieši bēniņos, kur vakar kā mācēdams pirmo reizi noskuvos un, gandarīts par to, steidzu sevi drīzāk aplūkot lielajā spogulī. Vai laiks bija padomāt par līdzpaņemto! Labi iecerētās operācijas vietā tā arī palika spogulis, bārdas nazis, putu trauciņš un ota.
Piecēlos un aši jozu uz notikuma vietu. Degošiem vaigiem sniedzu tēvam visu, ko vakar biju ņēmis: «Ē, es atradu. Tur bija,» un rādīju uz griestu pusi.
Muguru nu atlieca mamma, bet māšele atviegloti noslaucīja vaigu, taču nikni noteica, ka noskanēja visa māja: «Tam brūtgānam jau aug bārda!»
Atvadas no bērnības atceros vai katros Ziemassvētkos, kad silti otas vēzieni pieskaras manai sejai. Tikai par brūtgānu mani vairs neviens nenosauc. Reiz taču tas izdarīts.
