Šonedēļ, kad godājamie meža darbinieki svin savus profesionālos svētkus, publicējam vecā mežinieka un viedā rakstītāja Imanta Liekniņa atmiņu stāstu, kas zināmā mērā ir veltīts mūsdienās tik aktuāli cilātajām sabiedrības integrācijas problēmām.
Šonedēļ, kad godājamie meža darbinieki svin savus profesionālos svētkus, publicējam vecā mežinieka un viedā rakstītāja Imanta Liekniņa atmiņu stāstu, kas zināmā mērā ir veltīts mūsdienās tik aktuāli cilātajām sabiedrības integrācijas problēmām.
Vienu svētdienas priekšpusdienu manas meža meistara mājas sētā ienāca padzīvojis čigāns un teica: «Labdien, meža kungs!» Sekoja šāds monologs: «Es ar savu dzimtu atbraucu mellenēs. Drīzi pēc mums mežā iebrauca vieglais «autiņš». Mani puišeļi aizskrēja palūkot, kas tie tādi, un nošpionēja, ka šie ceļ ārā no mašiņa drātes, trošeles un jocīgus dzelzs mutriķus. Tad ar visām aizgāja mežā. Man tāda sajūta, ka šie dara tumšu darbu, tālab nācu pie tevis, lai pēc nedomā, ka vainīgs čigāniņš…»
Uzrāvu frenci, paķēru bisi, un čigāns veda mani uz notikuma vietu. Ejot viņš ierosināja: «Ja gribi, kungs, pasaukšu palīgā savu varzu. Kad mana vecene sāks bļaut, varēs dzirdēt pat Kuldīgā…» Es pieklājīgi atteicos un pajautāju, vai čigāns būs ar mieru parakstīt pārbaudes aktu, ja lieta tik tālu nonāks. Viņš tīri vai apvainojās: «Vai, meža kungs! Kas par runu! Tu tak redzi, ka es stāvu valdīšanas pusē kā klints.» Drīzi bijām galā. Mašīna izrādījās tumši brūns moskvičs, kas, kā vēlāk noskaidrojās, bija atbraucis no Alsungas. Apsēdāmies nostāk un gaidījām īpašniekus.
Pēc labas stundas šie nāca. Trīs vīri un vidēji biezi krāsota dāma. Lūdzu atvērt salonu un bagāžnieku. Tādas tiesības man kā meža meistaram bija. Sākās sarunas dažādā emocionālā spriegumā. Patīkami izdalījās krāsainās dāmas ierūsējušais alts. Ne par ko negribēja pieļaut automašīnas pārbaudi. Tad kvartetā iejaucās čigāns: «Nu ko jūs, biedrīši, diņģējas! Meža kungs uzzīmēja jūsu mašīnas numuru un tagad sataisīs jums tādus s…s, ka ne bērnu bērni neizstrebs. Labāk jau ar labu!»
Nezinu, vai pēc čigāna tirādes vai arī pēc mana brīdinājuma bēgšanas gadījumā saskrotēt riepas, automašīnas pārbaude tika pieļauta. Bagāžniekā bija vairākas cilpas ragaiņiem un lamatas lapsām un caunām. Tad gājām savākt tikko izliktās četras cilpas un divas lamatas. Sākoties akta rakstīšanai, tika piedāvāti divsimt rubļi. Kad tikām līdz pusei – četrsimt. Aktu beidzot, summa sasniedza apaļu tūkstoti. Kad atteicos, krāsainā dāma novēlēja man visdrūmāko galu – pēcnāves perspektīvā vismaz piecas Dantes elles lokos paredzētās mocības. Savācām trofejas un nesām uz čigāna lāģeri.
Dzimta patiesi bija daudzskaitlīga, tomēr tūdaļ acīs krita vecākā meita. Tā bija patiesi izcili skaista sieviete. Pat man, vecam grēka gabalam, sirds palēcās, kad par izteiktajiem komplimentiem tiku apbalvots ar visburvīgāko smaidu. Kad pajautāju čigānu tēvam, kā skaistuli sauc, saņēmu šādu atbildi: «Tā vecene savā sieviešu trakumā nokrustīja par Karmenu. Tu jau, meža kungs, zini, ka tā operiskā bļaustīšanās arī ir nākusi no čigāniem.»
Te nebija ko iebilst. Tik nodomāju, ka dona Hozē dullumu pie reizes var arī saprast.
Tad ar čigāna pajūgu vedām savu kara laupījumu uz mežniecību. Pa ceļam čigāns uzbilda šādu domu: «Tu, meža kungs, gan varēji par manu stipro valdības stutēšanu pārdot par kristīgu cenu kādu steru malkas. Mana būda Kuldīgā paģēr traki daudz kurināmā…» Kad nodevu mežzinim aktu un atstāstīju mūsu epopeju, priekšnieks bez vārda runas parakstīja rīkojumu par desmit kubikmetru dienesta malkas izsniegšanu pilsonim Kārlim Lellem. Cena bija tīri simboliska.
Malu mednieki stājās tiesas priekšā. Viņiem gan atradās stipras stutes mūsu goda un sirdsapziņas organizācijā kompartijā. Tomēr nelīdzēja. Pierādījumi bija pārāk smagi, un liecinieki izrādījās neuzpērkami. Piespriestā soda nauda bija iespaidīga un tālu pārsniedza man piesolīto honorāru.
Kā interesantu gribu minēt vēl šādu faktu. Skaistā Karmena kļuva par sievu vienam labam kolhoza priekšsēdētājam. Viņa neklātienē beidza Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju un ilgu laiku vadīja rajona veterināro iecirkni. Par viņas lopiņu dakterēšanas māku stāstīja tīri vai leģendas.
