Esmu dzimusi Zāļu vakarā, tāpēc savu dzimšanas dienu tā īsti nekad neesmu svinējusi. Vienmēr tā saistījusies ar gatavošanos Jāņu vakaram.
Esmu dzimusi Zāļu vakarā, tāpēc savu dzimšanas dienu tā īsti nekad neesmu svinējusi. Vienmēr tā saistījusies ar gatavošanos Jāņu vakaram. Ne vienreiz vien gadījies kas jocīgs, bet vienu notikumu gribu pastāstīt.
Daudzus gadus esmu dzīvojusi un strādājusi laukos. Kā zināms, visiem lauciniekiem bija sava piemājas saimniecība, kā toreiz tā saucās. Un Jāņu vakarā nekas nemainās gan gotiņa jāizslauc, gan citi lopiņi jāapkopj.
Tā, kādu Jāņu vakaru rosoties pa kūtiņu, atjēdzos, ka esmu ieslēgta. Kāds, domādams, ka tur neviena nav, bija aizslēdzis kūtsdurvis. Uz maniem saucieniem neviens neatsaucās (kūts bija tā patālāk no dzīvojamās mājas).
Ko darīt? Vai tiešām visa Jāņu nakts būs jāpavada govs, cūku un vistu sabiedrībā! Bet mājās gaida vesels bars Jāņa bērnu, pusgatavi Jāņu salāti, man uzdāvinātā dzimšanas dienas torte, pašsietais Jāņu siers un alus kanna!
Bet, ja labi padomā, no katra bezizejas stāvokļa ir izeja. Netikusi ārā ne pa durvīm, ne logiem, iedomājos kūtsaugšu un jumtu. Par laimi, uz kūtsaugšu varēja tikt diezgan viegli. Tur uzrāpusies, ar šausmām konstatēju, ka arī tās durvis ir aizkrampētas no ārpuses. Nuja, Jāņu naktī esot jāsargās no mošķiem un klejojošiem Jāņa bērniem, kas var nodarīt ļaunu gan lopiņiem, gan nemanot palaist sarkano gaili.
Vēl atlika jumts. Izlauzu caurumu (šķindeļi taču). Pagāja laiciņš, kamēr izkļuvu ārā.
Iedomājieties to izbīli, kad, visā savā godībā parādījusies uz jumta, sasaucu mājniekus. Tie negribēja ticēt savām acīm, bet trakākais, ka manu pazušanu nemaz nebija pamanījuši.
Ko es teicu pēc tam un kā mani kaitināja visu nakti par parādīšanos uz jumta, to katram pašam vajadzētu pārdzīvot. Bet ko lai dara dzīvē visādi gadās.