Šodien mana sirds pārplūst mīlestībā pret visiem. Ģimeni, draugiem, kolēģiem un pat ienaidniekiem.
Šodien mana sirds pārplūst mīlestībā pret visiem. Ģimeni, draugiem, kolēģiem un pat ienaidniekiem. Šodien es mīlu arī tos, kas pieņem absurdus lēmumus, neizpildāmus un ar līkumu apbraucamus likumus un pilnīgi nejēdzīgus noteikumus. Šādā dienā nevaru dusmoties ne uz vienu. Nevajadzētu to darīt arī citiem, jo kur tas der, ka kāds mīlēs visus, kāds tikai savus čomus, bet vēl kāds cits klusībā trīs dusmu dunčus. Kāda tur vairs vispārējā mīlestība, jautrība un līksme?
Protams, visvairāk es mīlu partijas (vai varbūt ekonomisko interešu grupas?). Mīlu par to, ka dod iespēju ražīgi strādāt, ļauj mēģināt tikt galā ar sastādītajiem savstarpējo attiecību un darījumu rēbusiem. Bezgalīga mīlestība man ir pret valdībām. Piemēram, kā lai nesajūsminās par vienu no pēdējiem apstiprinātajiem noteikumiem, kurus pieņēma nu jau demisionējusī Eināra Repšes valdība. Turpmāk daudzas kruīzu kuģu kompānijas varētu arī pārskatīt Latvijas iekļaušanu savos maršrutos. Izrādās, janvārī izdarītie grozījumi valdības noteikumos par kārtību, kādā personas šķērso Latvijas Republikas robežu, turpmāk apgrūtinās kruīzu kuģu pasažieru iespējas izkāpt krastā uz dažām stundām (lasi: patērēt savu naudiņu). Šie grozījumi svītro punktu, kas līdz šim paredzēja, ja izpriecu kuģis uzturas ostā mazāk par 72 stundām, to pasažieriem nav nepieciešamas Latvijas vīzas.
Tā teikt, pie vienas vietas lēmējiem ir plaši daudzinātā tūrisma industrijas attīstība. Ka tik ierēdņiem būtu mazāk jāpakustas. Mūs neinteresē šo tūristu Latvijā atstātie lati, dolāri un eiro. Jau ir ziņas, ka no mūsu valsts galvaspilsētas apmeklēšanas ir atteikušies vairāki milzīgi kuģi no ASV, jo kuram tad nu gribas tikai no klāja pavērot Rīgas vecpilsētas peizāžu. Turklāt šī mīlestību izraisošā nejēdzība kļūst vēl jo pārsteidzošāka, uzzinot, ka Igaunijā kruīzu kuģiem un to pasažieriem ir piešķirts īpašs statuss un kaimiņi par tūristu pieplūduma apsīkumu var nebēdāt. Nu kā lai neizplūst nebeidzamā mīlestībā pret ierēdņiem, uzzinot, ka grozījumi, kas attiecas uz kruīzu kuģu pasažieriem, esot ieviesušies Valsts kancelejas darbinieku neuzmanības dēļ. Laba neuzmanība.
Es bezgalīgi mīlu arī visus pašmāju un ārvalstu kombinatorus, kas zem patriotiskiem lozungiem par sporta attīstību faktiski mēģina bīdīt savu biznesu. Ko gan mēs bez jums, mīļie, iesāktu? Pirms pāris gadiem sirds bija pārpilna laimes no ziņas, ka 2006. gadā tepat Rīgā varēsim klātienē skatīt pasaules lielākos hokeja grandus. Neba nu man vienam aizrāvās elpa, klausoties, kādi tik “Jaunajos Vasjukos” – Rīgā – fantastiski sporta haļļu projekti netiks realizēti. Tās supermārketu, kazino un citas izpriecu vietas, kas būtu patiesie naudiņas pelnītāji projektu realizētājiem, kautrīgi tika noklusētas. Nu kā lai nesajūsminās pēc izdzirdētajiem stāstiem par to, kāda mums bēdu leja ar sporta hallēm, ka tagad gan tik būs. Tie pāris gadi, kuru laikā pašmāju kombinatori mierināja ar kārtējiem stāstiem par kārtējiem aizjūras bagātajiem onkuļiem, kam naudas kā spaļu, paskrēja vēja spārniem. Un tagad uzzinām, ka bagātie ārvalstu buratino pēkšņi pačibējuši un ka, ja Rīgas pašvaldība un valdība tagad steidzami negarantēs sporta objektu celtniecību, pasaules čempionātu hokejā mums neredzēt kā savas ausis. No vienas puses, ja tā padomā, kāda tad valstij daļa gar privātu biznesu. Tikai šajā gadījumā jāņem vērā, ka uz likmes likts Latvijas prestižs un gods. Ja arī šoreiz pēdējā brīdī izlīdīsim kā kamielis caur adatas aci un visu paspēsim izdarīt, notikušais jāņem vērā nākamreiz, kad kāds vieglas naudas tīkotājs mēģinās savas “rebes” kārtot uz kopējā naudas maka rēķina.
