1. jūlijā uz sešiem mēnešiem par ES prezidējošo valsti kļūs Nīderlande, kas pārņems stafeti no lielu darba apjomu paveikušās Īrijas.
1. jūlijā uz sešiem mēnešiem par ES prezidējošo valsti kļūs Nīderlande, kas pārņems stafeti no lielu darba apjomu paveikušās Īrijas. Nīderlande jau paziņojusi, ka īpašu akcentu prezidēšanas laikā liks uz dialoga uzlabošanu starp ES un tās iedzīvotājiem. Ideja ļoti laba, apsveicama un nepieciešama.
Zemā līdzdalība nupat notikušajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās faktiski ir sekas šā dialoga neesamībai. Protams, vēlētāju pasivitāti varētu attaisnot, sakot, ka ikdienā iedzīvotāji krietni vairāk interesējas par ES jautājumiem (piemēram, par struktūrfondu un izglītības iespējām). Taču būtībā tas, par ko runā Nīderlande, ir daudz plašāka un nopietnāka problēma nekā tikai EP leģitimitātes jautājums. Citiem vārdiem, runa ir par to, vai vairākums iedzīvotāju ir spējīgi identificēties ar ES vai arī tā viņiem allaž liksies pārāk tāla un abstrakta.
Ticamākais, Nīderlandes plāni uzlabot dialogu skaidri norāda, ka līdzšinējā ES komunikācijas politika cietusi krahu. Šādam pieņēmumam ir nopietns pamats, kaut vai runājot par “Briseles birokrātijas” fenomenu. Proti, ES komunikācijas veidotāji, pirmkārt, nav spējuši pārvarēt ES asociēšanu ar birokrātismu, kas pēc definīcijas “vienkāršajā” pilsonī izsauc negatīvu attieksmi un, otrkārt, ES ar iedzīvotājiem konkrētajā dalībvalstī runājusi vistipiskākajā birokrātu valodā. Piemēram, Eiropas Komisijas delegācija Latvijā un citas ES komunicējošās pašmāju struktūras centušās būt atvērtas pret iedzīvotājiem, tomēr to valoda nav pārklājusies ar sabiedrības vairākuma valodu.
Dažādo valodu lietojums tad nu ir jautājuma, kāpēc nav dialoga starp ES un iedzīvotājiem, pamatā. Patiesībā līdz šim dialogs bijis tikai fikcija, zem kuras paslēpies ES monologs. Tātad šeit jārunā par neizbēgamām ES komunikācijas institucionālā mehānisma reformām, kurām būtu vairāk jāuzsver subsidiaritātes princips, respektīvi, ES dialogs ar iedzīvotājiem nevar tikt “uztaisīts” Briselē un pēc tam “nomenedžēts” katrā dalībvalstī; ES daudz lielāka atbildība jāpieprasa no nacionālajām atbildīgajām institūcijām.
Taču ne mazāk būtisks par dialoga veidošanu ir jautājums, kādam tam jābūt. Nav jārunā tikai par ES komunikācijas veidotāju neveiksmēm (lai gan nevar noliegt viņu atbildību), bet arī par plašsaziņas līdzekļu lietoto birokrātisko valodu, runājot par ES. Šogad pavasarī Nīderlandē žurnālistiem rīkoja forumu, kurā tika spriests arī par to, kāpēc ES daudziem šķiet garlaicīga. Galu galā lielākā daļa foruma dalībnieku vienojās par vienu atslēgfrāzi šā patiešām sarežģītā jautājuma apzīmēšanai – ES nav pārāk seksīga. Skan traki, taču “seksīguma” metafora akcentē, ka līdzšinējā plašsaziņas līdzekļu valodā pārāk maz bijis cilvēciskā aspekta, bet pārāk daudz – politizācijas. Liekas, ka vienīgais brīdis, kad Latvijā kaut nedaudz izdevās šo tradīciju lauzt, bija pirmsreferenduma periods. Taču arī tad ES ar visu savu cilvēciskumu nogrima pirmsreferenduma kampaņu radītajā informatīvajā okeānā.
Dialogs iespējams tikai tad, ja abi sarunas dalībnieki jūtas puslīdz vienlīdzīgās pozīcijās. Līdz šim ES un iedzīvotāji katrs runājis savā valodā un aizstāvējis savas vērtības. Tādējādi kopīguma ideja vairāk parādījusies simboliskajā, nevis rīcības līmenī. Dialogs ne tikai prasa abu pušu vienlīdzību, bet arī robežu nojaukšanu starp sarunas dalībniekiem. ES būs krietni jāpiepūlas, lai mazinātu pašradītās komunikācijas barjeras, taču ar to vēl nebūs līdzēts, jo arī iedzīvotājiem jānojauc savas provinciālisma barjeras, lai saprastu, ka mēs dzīvojam citā pasaulē – ne tādā, kāda tā bija pirms desmit vai piecpadsmit gadiem.
