Kā jau tas latviešiem ierasts, pirms svētkiem jābrauc uz tirgu iepirkties – gan mielasta galdam, gan kaut ko pašam plikuma apsegšanai.
Kā jau tas latviešiem ierasts, pirms svētkiem jābrauc uz tirgu iepirkties – gan mielasta galdam, gan kaut ko pašam plikuma apsegšanai. Un es kopā ar tādu pulciņu kolēģu, draugu un paziņu kāpu autobusā un braucu – nu kur gan vēl citur – uz Polijas tirgu.
Nakti autobusā pārlaiduši un tasi kafijas izdzēruši, sadalījāmies interešu pulciņos un metāmies pirmssvētku tirgus burzmā. Mums ar kolēģi bija pilnīgi skaidrs, ko šajā mudžeklī gribam nopirkt. Man, piemēram, vajadzēja garās bikses no vilnas auduma skujiņu rakstā. Staigājam, grūstāmies, spiežamies – kā visi. Laiks īsti piemērots – tādi mazi mīnusi, bez vēja. Te vienā kioskā ieraugu bikses – jā, akurāt tādas, kādu manā garderobē pietrūkst. Pārdevēja, pamanījusi mūs apstājamies, tūliņ bīda logu vaļā un piedāvā preci – gandrīz aiz rokas rauj iekšā. Nu es tur pāris reižu tā kā eju iekšā, tā kā nāku ārā. Izskatās, ka tās bikses man drusciņ par lielām. Uzlaikošana notiek citu pircēju acu priekšā – tie turpat aiz lodziņa gar kioska leti maisās. Nu beigās velku savas vecās bikses nost un stilpēju kājās poļu ražojumu. Nudien, liekas, ka der, un māju ar galvu – sak, jā, ņemšu! Pārdevēja tāda dikti laipnīga, visādi man palīdz pogas atpogāt un rāvslēdzēju aizvilkt. Sagribējās ar viņu tā mazlietiņ parunāties un būt brālīgai. Prasu šai: «Polša stupila v Jevrop Sojuz?» (Tas bija sestdienas rīts pēc Kopenhāgenas sammita.) Šī tā aizdomīgi uz mani noskatās un novelk: «Nūūū…» Redzu, ka nesaprot, un prasu otrreiz, nu jau skaidrāk: «Stupila Polša v Jeirop Sojuz?» Nu šī māj ar galvu, bet tūliņ pievēršas tirdzniecībai. Es šo tā mazdrusciņ no sāna iedunkāju un lepni saku: «Mi tože!» Mazliet gan sabēdājos, jo viņai tas liekas diezgan vienaldzīgi. Savīkša manas jaunās bikses maisiņā un prasa 45 zlotus. Man makā ir vairāki desmitnieki un tad vēl paslēpts (vīrs tā lika) zlotu simtnieks. Atdodu viņai tos redzamos, šī tā kā liek atvilktnē, tā kā ņem ārā un gaidoši skatās uz mani. Redz, ka es īsti nesaprotu, ko viņa grib, un saka kaut ko par 5 zlotiem. Nezinu, kas man uznāca, bet es aizstumju ciet atvilktni un laipni viņu mierinu: «Ņičevo, podariš mņe 5 zlotov! Ja vsjo taki iz Latviji prijehala!» Paņemu savas bikses un par savu brālīgumu pārliecināta iznāku ārā. Tur mana kolēģe krīt no kājām smiedamās, viņai blakus tāpat smejas laipnās pārdevējas vai nu vīrs, vai partneris…
Vēlāk kolēģi nosprieda, ka noteikti esmu pirmā latviete, kas no Eiropas Savienības guvusi tik praktisku labumu…
