Tajā liktenīgajā dienā biju Rīgā kursos, tādēļ nepaspēju nopirkt svaigu malto gaļu kotletēm.
Tajā liktenīgajā dienā biju Rīgā kursos, tādēļ nepaspēju nopirkt svaigu malto gaļu kotletēm. Palūdzu kaimiņieni, lai viņa to izdara. Viņa arī apsolīja. Par to uzlūdzu viņu uz savas dzimšanas dienas svinībām (bez alkohola), bet viņa atteicās, jo neesot spējīga izmazgāt galvu. Pensijā viņa aizgāja priekšlaicīgi, 55 gadu vecumā, saņēma 36 latus. Es viņu sapratu…
Uz svinībām ielūdzu dažas draudzenes. No manas ģimenes varēja atnākt tikai divpadsmitgadīgais mazdēls. Dēlam bija jāstrādā, vedekla dzīvoja pa māju pie slimās meitiņas, bet meita korī dziedāja solo.
Mājās atgriezos pussešos vakarā. Mazdēls Kristaps jau stāvēja durvju priekšā.
– Ko tad tu tik agri esi atnācis? Man darbs taču beidzas tikai piecos, bet no kursiem šodien aizšmaucu! – sacīju puišelim.
– Bet es jau pusstundu tevi gaidu! – atbildēja Kristaps.
Iegāju pie kaimiņienes pēc maltas gaļas un gatavojos kotlešu cepšanai. Taču kā gadījās, kā ne, savainoju roku. Līdz asinīm.
– Kristap, vai kādreiz esi cepis kotletes? – prasu mazdēlam.
– Nē!
– Nu tad šodien tev tas būs jāpamēģina.
Kristaps atrotīja piedurknes un ķērās pie darba. Es sacīju priekšā, kas jādara. Nonācām līdz sālij. Cik bērt – vienu, divas tējkarotes? Iebēru divas. Vēl pēc brīža kotletes jau čurkstēja uz pannas.
Pusstundu pirms noteiktā svinību sākuma ieradās mana vismīļākā draudzene.
– Vai nav jau laiks likt arī kartupeļus uz plīts? – viņa izpalīdzīgi noprasīja.
Uzliku katlu uz plīts un draudzenei drošības dēļ noprasīju – sāli bērt vienu vai divas tējkarotes?
– Labāk jau divas! – noteica draudzene.
Kartupeļi vārās, kotletes arī būs gatavas, varam gaidīt pārējos ciemiņus. Tuvāk dzīvojošā draudzene zvana, ka nevarot atnākt, esot jāizpalīdz kaimiņiem un jāpieskata viņu trīsgadīgais puisītis. Trešā draudzene paziņoja, ka ieradīsies ar stundas nokavēšanos.
Vakarā ap septiņiem sēžam pieci cilvēki pie galda un tiesājam kotletes ar kartupeļiem. Kompānija jautra. Tā kā man ir visstingrākā diēta, kotletes pat nepagaršoju. Un bija arī galīgs apetītes trūkums.
Kad bijām labi paēduši, draudzene man noprasa:
– Vai kotletēm sāli tu klāt liki?
– Kā tad, ka es! Kristaps redzēja…
Ciemiņi aizgāja, mājās trallinādama pārnāca meita, studente. Es aicināju:
– Paēd, meitiņ, un pasaki, kā garšoja! Kā ar sāli kotletēm?
– Vai nu sāls nav nemaz, vai arī man pēc dziedāšanas ir zudusi garšas sajūta!
Novācu galdu un iemetu mutē pēdējo uz šķīvja palikušo kartupeli. Mīļā pasaulīt, sāls ne kripatiņas! Apsēdusies sāku prātot – ko tad es esmu iebērusi kotletēs un kartupeļos, ja nejūt sāls garšu? Varbūt citronskābi? Vai cukuru? Gāju uz virtuvi pētīt. Izrādās, sāls vietā biju bārstījusi… rīsus.
Zvanīju draudzenēm, lai atvainotos. Viena, kurai līdzi bija arī vīrs, mani mierināja, ka viņai pašai jau nekas, cietējs bijis vīrs. Otrā draudzene bija aizmigusi, viņas vietā atvainošanos pieņēma vīrs. Viņš priecājās, jo sievai sen vajadzējis diētu ievērot.
Pēc dažām dienām satiku mazdēlu.
– Vai tad tu nejuti, ka gaļai nemaz nav sāls?
– Nē, bet es tikai nobrīnījos, kāpēc tie sālsgraudiņi tik lieli…
Helēna
