Svētku gaidīšanas gaisotnē lūdzām vairākiem Jelgavā labi pazīstamiem cilvēkiem atcerēties kādus zīmīgus notikumus agrāk piedzīvotajos Jāņos un Līgo vakaros.
Svētku gaidīšanas gaisotnē lūdzām vairākiem Jelgavā labi pazīstamiem cilvēkiem atcerēties kādus zīmīgus notikumus agrāk piedzīvotajos Jāņos un Līgo vakaros. Lai mums visiem jautrības un arī labas nerātnības pietiek gan šajos, gan nākamajos svētkos!
Ko svētā dienā nedrīkst?
Juris Skujāns, LLU mācību prorektors, profesors
Beidzamajā laikā Jāņus ģimenē svinam mierīgāk – kopā ar vecākiem. Protams, alus tiek iedzerts, bet neparastākās trakulības vairāk palikušas studenta gados. Šajā sakarā man ir divas spilgtas atmiņas. Nepatīkamā būtu 1976. gada Jāņu rīts, kad pulksten 8 man bija nolikts aizstāvēt diplomdarbu. Toreiz, mācoties Rīgas Politehniskajā institūtā (tagadējā Tehniskajā universitātē), mūsu grupai diplomdarbu aizstāvēšanas kārtību noteica kāds pasniedzējs, kas bija no padomju armijas demobilizēts virsnieks. Protams, arī togad Jāņus svinēju, taču stingrāk vajadzēja skatīties uz pulksteni.
Reiz studenta gados man ļoti jauks bija rīts pēc kādas līgošanas Jelgavas apkārtnē. Beidzot sakāpām viss bariņš autobusā un devāmies pilsētas virzienā. Te pēkšņi atskārtām, ka mums pietrūkst viena braukšanas talona. Tolaik pastāvēja noteikums, ka pasažieriem, iekāpjot autobusā, vajadzēja šādu talonu kompostrēt jeb caurumot ar speciālu ierīci. Tad viens no mūsu puišiem (tagad viņš strādā ļoti atbildīgā, ar valsts drošību saistītā darbā) teica: «Tādā svētā dienā braukt pa zaķi nedrīkst!» Puisis izņēma no kabatas piecu rubļu naudas zīmi un «izkompostrēja» to. Jāpiebilst, ka tolaik miljonāru mūsu vidū vēl nebija.
Svētki kā laba zīme
Raimonds Spuris, uzņēmuma «Mītavas elektra» direktors
Jāņus, ko uzskatu par skaistākajiem svētkiem, ģimenes un draugu lokā esam svinējuši vienmēr neatkarīgi no tā, vai tie bija aizliegti vai atļauti. Savādā atmiņā man palicis 1954. gada Līgo vakars. Es tolaik biju obligātajā karadienestā padomju armijā un dienēju Latviešu strēlnieku divīzijā. Tā bija izveidota kara laikā un kopā ar visām citām padomju armijas nacionālajām vienībām tika izformēta 1956. gadā.
Tajos Jāņos visa divīzija bija sabraukusi Ādažos. Lielā pļavā pie Gaujas notika koncerts, spēlēja orķestris, kurinājām ugunskurus, dzērām bufetē pirktu alu. Cilvēku tur noteikti sanāca vairāk par tūkstoti. Lielai daļai kareivju bija atbraukuši tuvinieki – radi, draugi vai mīļākās. Man pašam gan neatbrauca neviens. Tēvs, kas strādāja par mežsargu, it kā par sadarbību ar vāciešiem bija notiesāts uz 25 gadiem Sibīrijā. Šis Līgo vakars bija kā laba zīme, ka Staļina laiki aiziet. Auga cerību stariņš, ka tēvs varētu atgriezties. Tā arī notika. 1955. gada rudenī mēs pārnācām mājās gandrīz reizē – es no armijas ar virsnieka uzplečiem, bet viņš no Sibīrijas ar cauru vateni.
Jāņi laukos ir visjaukākie
Gunārs Ezernieks, mākslinieks
Mani pirmie īstie Jāņi, ko atceros arī ar smaidu, bija 1945. gadā kādās īstās lauku mājās Vānes pagastā. Mūsu ģimene no Rīgas Kurzemē nokļuva bēgļu gaitās (rudenī Rīgā arī atgriezāmies). Līgo vakarā istabās grīdas bija noklātas ar kalmēm (tās palīdzot atbrīvoties no blusām un citiem kaitēkļiem), lieliski smaržoja arī svaigi ceptā maize. Man tēvs, pēc tautības polis un vārdā Jans, arī tika pieskaitīts Jāņiem un staigāja ar vainagu. Pati līgošana notika piekalnes pļaviņā pie lopu aploka. Diemžēl mani kā pilsētnieku neviens neattapa brīdināt, un gadījās tā, ka Jāņu rītā es pēkšņi atskārtu, ka esmu pamatīgi nosmērējies ar govs mēsliem, ko tumsā nebiju pamanījis.
Vēl man labā atmiņā ir Jāņi 1959. gadā Lutriņos, uz kurieni nesen bija pārcēlies dzīvot mans tēvs un kur tad līgojām pirmo reizi. Abi ar Laumu tikko bijām apprecējušies un no manas prakses vietas Brocēnos uz Lutriņiem devāmies ar velosipēdiem. Atbraukuši sasveicinājāmies ar mājiniekiem un teicām, ka iesim pastaigāt. Patiesībā gan devāmies meklēt papardes ziedu un pārnācām tikai uz rīta pusi. Mājinieki bija uztraukušies, domādami, ka svešā vietā esam nomaldījušies. Taisījās jau iet mūs meklēt.
Septiņdesmitajos gados visskaistākā līgošana mums bija Lielaucē pie mežziņa Jāņa Vilka. Tur stingri ievēroja svētku tradīcijas, mežziņa māsa bija ļoti dūšīga dziedātāja. Šajā skaistajā vietā tika organizēti arī mākslinieku plenēri.
Neviens nelikās vecs
Jurijs Strods, Domes priekšsēdētāja vietnieks
Bērnībā kopā ar ģimeni un radiem ļoti sirsnīgi līgojām Latgalē. Man gan pašam nav dziedamās rīkles, bet dziesmu vārdus es varbūt zinu vairāk nekā dažs labs, kuram tā ir.
Mums ar māsīcu varēja būt desmit, varbūt pat mazāk, gadu, kad svētku vakarā nolēmām tos lielos drusku iznest cauri. Kamēr viņi pakāpās kalnā pie ugunskura, mēs pie vectēva brūvētā alus pielējām kaut ko stiprāku. Domājām: «Nu gan šie dzerdami sprauslos un šķaudīs!» Taču, par nožēlu, papildinātie kausi tika izdzerti bez kādas aizķeršanās.
Beidzamajā laikā Jāņos diemžēl esam kļuvuši tādi kā rezervētāki, bet manā bērnībā ugunskuram lēca pāri ir četrdesmitgadīgie, ir sešdesmitgadīgie.
Tam putnam vajag zaru!
Velta Rieksta, kordiriģente, ansambļa «Zemgales virši» vadītāja
Šogad atkal Valmierā Pauku priedēs mans konservatorijas studiju biedrs Raimonds Pauls organizē ziņģu festivālu. Tāds tajā pašā vietā notika arī pirms deviņiem gadiem, un tajā piedalījos arī es kopā ar «Zemgales viršiem», kas man piedziedāja un kustējās, kā tagad Eirovīzijā saka, «back-vocal». Izvēlējos divas sen nedziedātas ziņģes no Jāņa Cimzes krājuma «Dziesmu rota». Vispirms jau mēs ar lielu piekrišanu tikām izvirzītas atlases kārtā, kas notika Jelgavas kultūras namā. Bija norunāts, ka Valmierā mūs pavadīs Jura Kaufelda vokāli instrumentālais ansamblis «Opus C». Pauku priedēs ierīkotā skatuve bija ļoti augsta (tā, ka līdzjutēji no priekšas uz tās nevarēja uzkāpt, tādēļ puķes tika uzsviestas). Paredzētajā ģenerālmēģinājumā mūsu orķestranti kavējās un kavējās. Nervozēju. Pēdējā brīdī jau pirms koncerta «Opus C» ieradās, bet bez instrumentiem. Ceļā viņiem bija sabojājies autobusiņš. Nu mums vajadzēja uzstāties bez izmēģināšanas, turklāt mūziķi spēlēja uz aizlienētiem instrumentiem. Izgājusi uz skatuves, jutos kā uzkāpusi uz mākoņa maliņas, apakšā viļņojās ļaužu jūra. Pauls teica, ka bija pārdoti 60 tūkstoši biļešu. Mugurā man bija «puķu meitenes» kostīms, kājās – vēl no Kārļa Ulmaņa laika saglabātas zamšādas kurpes, bet galvā ap 150 gadu veca salmu cepure ar puķainu lenti. Pirms uznāciena programmas vadītāja Akvelīna Līvmane man bija piedāvājusi sirdszāles. Laikam jau tobrīd izskatījos kā nožēlojama vecenīte. Taču tad saņēmos, iejutos savā kostīmā un tēlā un, kad atskanēja ievads ziņģei «Tam putnam vajag zaru!», aizmirsās visas kaites.
Pēc koncerta Pauls vēl mani palūdza dziedāt Līgo dziesmas. Festivāls bija beidzies, un sākās Līgo vakars. Es tad biju Jāņa māte, bet jelgavnieks Andris Štrauss – Jāņa tēvs. Pats Raimonds Pauls bija pie klavierēm. Domāju, ka vakars iznāca skaists, un lai viņam izdodas arī to atkārtot!
«Man nav vēl tie gadi…»
Irēna Škutāne, Domes priekšsēdētāja vietniece
Man nav vēl tie gadi, lai sakarā ar Jāņiem sāktu atcerēties jaunību. Man Līgo vakars, Jāņu svinēšana diezgan cieši saistās ar pašas dzimšanas dienu, kas man ir 21. jūnijā un tieši šogad iznāk apaļa. Vispār lieli rauti un plašas svinēšanas nav manā dabā, taču Līgo vakars ir izņēmums. Tad tomēr gribas būt plašākā sabiedrībā. Kopā ar ģimeni esmu līgojusi pie kopējā ugunskura gan Līvbērzes, gan arī Ozolnieku pagastā. Kādreiz jauki tika svinēts «Vārpas» kolhozā, kas man pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas bija pirmā darbavieta. Vislabākās līgošanas vieta tomēr ir mājās Svētes krastā.
P.S. «Ziņas» sirsnīgi pievienojas lrēnas Škutānes sveicēju pulkam un pateicas par vienmēr laipno sadarbību.
