«Jelgavas Domes Ziņu» februāra numurā pilsētas teritorijas labiekārtošanas dienesta vadītājas Zanes Ķinces rakstā izlasīju rindkopu, kas manī izraisīja satraucošas pārdomas..
“Jelgavas Domes Ziņu” februāra numurā pilsētas teritorijas labiekārtošanas dienesta vadītājas Zanes Ķinces rakstā izlasīju rindkopu, kas manī izraisīja satraucošas pārdomas: “Pašlaik top projekti, lai šogad labiekārtotu Uzvaras parku, Svētbirzi, izveidotu Stacijas parkā piemiņas vietu karavīriem cīnītājiem pret fašismu.”
Par Uzvaras parka un Svētbirzes labiekārtošanu nevarētu būt nekādu iebilžu. Pavisam citādi ir ar tā saucamo Stacijas parku. Vai šāds nosaukums bijušajai kapsētu teritorijai, ko padomju laikā pārkārtoja un nosauca par Komjaunatnes parku, ir oficiāli apstiprināts? Cik zināms, pilsētā darbojas speciāla komisija, kas apstiprina nosaukumu piešķiršanu vai maiņu. Vai šī vēsturiskā vieta nebūtu pelnījusi īpašu apspriešanu?
Gribu atgādināt kādreizējā Jelgavas pašvaldības pilnvarnieka zvērinātā advokāta Kārļa Pauluka sarakstes ar Latvijas Iekšlietu ministriju 1938. gada 19. oktobrī, kas “Zemgales Ziņās” 1998. gada 16. maijā publicēta manā rakstā “Par centra kapsētām vēsturiskā skatījumā”: “Cik var spriest no visiem apstākļiem, šīs kapsētas ir ierīkotas uz pilsētas zemes. Pārvalda kapsētas attiecīgu baznīcu, respektīvi, to draudžu valdes; literātu kapsētu pārvalda Jelgavas vācu Trīsvienības baznīcas valde, bet Jāņa kapsētā atsevišķi gabali atrodas minētās Trīsvienības baznīcas, Reformātu baznīcas un Jāņa baznīcas pārzināšanā.” Kaut arī visas šīs kapsētas ar toreizējā tautas labklājības ministra rīkojumu 1940. gada 1. janvārī ir slēgtas, tomēr “…saskaņā ar Ārstniecības likumu šo kapsētu zemes vismaz 50 gadu laikā nekādam citam nolūkam nav izmantojamas”. Kā zināms, padomju vara šo likumu ignorēja un jau drīz pēc Otrā pasaules kara kapsētas nolīdzināja, pieminekļus novāca un iemūrēja savu jaunceltņu pamatos, pāri guldījumiem izbūvēja jaunu ielu un parku celiņus. Mirušie mums vairs nezināmie izcilie cilvēki lai paliek dziļi zem mašīnu riteņiem, zem zābaku steigas…
Vairs nav ne Trīsvienības baznīcas, ne Reformātu baznīcas draudzes. Vai vismaz morālu apsvērumu dēļ, pirms sākt projektēt “piemiņas vietu karavīriem cīnītājiem pret fašismu” nevajadzēja izklausīt sabiedrības un pilsētas garīdzniecības domas par citu bijušo kapsētu zemju turpmāko apsaimniekošanu?
Par kādu karavīru cīnītāju piemiņu ir runa? Vai par tiem sarkanarmiešiem, kas 1944. gada vasarā, iebrukuši Jelgavā, no atrastā spirta tā pazaudēja galvu, ka pilsēta gāja no rokas rokā? Un kāpēc šai “piemiņas vietai” jābūt tieši tur? Vai tikai tāpēc, ka pirmais padomju armijas tanks Jelgavā iebrauca pāri gaisa tiltam? Savulaik šis fakts tika minēts kā viens no ieganstiem, kāpēc bijušajā kapsētā tika uzbērts uzkalns un uzstādīts tautā sauktais “pūķa” piemineklis. Es ļoti labi atceros, kā tēlniece Rasa Kalniņa – Grīnberga tika mocīta ar šo pasūtījuma darbu. Redzēju lieliskus risinājumus maketos, bet komisijām atradās idejiskas iebildes, un beidzot pieņēma tikai vienpadsmito variantu. Tagad no pieminekļa palikusi apdrupusi pamatne, kur daži jelgavnieki vēl joprojām padomju laika svētkos noliek ziedus… Tolaik pie bijušās kapsētas bija atstātas tikai vācu laikā uzbūvēto patvertņu līkumotās muguras, kurām acīmredzot piešķirts mūžības statuss…
Tagad pie stacijas atdzimis divu okupācijas varu gandētais Lāčplēsis, Zemgales prospekta malā par pirmā padomju varas gada asiņaino teroru atgādina lielais baltais krusts. Vai vietā, kas pilna pašu vēstures sāpēm, vēl jāiekārto piemiņas vieta svešzemju karavīriem? Kāpēc sakoptu piemiņas vietu karavīriem, valdošās varas upuriem, nevarētu iekārtot, piemēram, pie Dobeles šosejas Norauku kapsētā, kur guldīti tik daudzi šā nežēlīgā kara upuri, bet kuru piemiņu joprojām “grezno” zili nokrāsota padomju masveida produkcijas statuja? Un vai uzrakstā būtu jāiekaļ vārdi “Cīnītājiem pret fašismu”? Profesors M.Lāzersons “Latviešu konversācijas vārdnīcas” piektajā sējumā atradis negaidītu salīdzinājumu: “Ar savu ideoloģiju fašisms atgādina lieliniecismu, jo abi vispirms prasa gribas vienību.”
Austrijā pašā Vīnes centrā stāv skarbs piemineklis Otrā pasaules kara bombardēšanā sagrautajam namam un tur bojāgājušajiem cilvēkiem. Šeit, Zemgales sirdī, divu lielvaru cīņu konvulsijās sagrauta vesela pilsēta. Mums šāda pieminekļa nav. Vai nebūtu laiks par to domāt, nevis meklēt vietu, kur attaisnot vienas asinskārīgās varas uzvaru pār otru?
