Esmu vecs cilvēks. Grūti katru dienu uz veikalu izstaigāt. Iztieku no pensijas.
Esmu vecs cilvēks. Grūti katru dienu uz veikalu izstaigāt. Iztieku no pensijas. Lasīju, ka vecam nav veselīgi ēst gaļu, desas un citus dārgus labumus, jo nevar tos iegādāties. Esot dienā jāapēd formas rupjmaizes kukulītis ar saulespuķu eļļu, tad organismam vajadzīgais būs pietiekami. Es tā arī daru. Lai nebūtu vienveidības, uzēdu salātiņus ar eļļu. Bet veikalā, kad pārdevējai prasu 10 formas rupjmaizītes, viņa uz mani tā dīvaini skatās un saka:«Vai tad ruksīšiem?». Vai tā drīkst? Ja agrāk formas maize bija tik slikta, ka pat cūkas to negribēja ēst, tad tagad vecs pensionārs, kurš pieradis ēst cietu maizi un nevar katru dienu uz veikalu izstaigāt, nu būs ruksīšu lomā?
Pārdevējas nemaz neiedomājas, ka vecam cilvēkam nav naudas, lai varētu pirkties tā, kā viņas gribētu. Veikalā prasu vaļējo biezpienu. Salasu santīmus, cik nu kuro reizi atlikuši – seši, septiņi vai deviņi. Nosvērt taču var viegli, jo svari visu parāda. Paņem tik nost līdz vajadzīgajai summai – biezpiens taču irdens. Bet nē, pārdevēja nemaz nedzird, cik santīmus es varu maksāt. Kulītē ieplāj pikuci un saka, lūdzu, 15 santīmu! Ja man to nav, tad, sakot «mīļš paldies», eju prom.
Pensionāre
