Divas dienas šonedēļ Jelgavā risinājās seminārs, kura mērķis bija meklēt iespējas, kā bērniem, jauniešiem ar speciālām vajadzībām rast iespējas mācīties parastajās arodskolās, apgūt kādu amatu un iespējami pilnvērtīgi dzīvot.
Divas dienas šonedēļ Jelgavā risinājās seminārs, kura mērķis bija meklēt iespējas, kā bērniem, jauniešiem ar speciālām vajadzībām rast iespējas mācīties parastajās arodskolās, apgūt kādu amatu un iespējami pilnvērtīgi dzīvot.
Seminārā strādāja vairāku Latvijas speciālo skolu un arodskolu pārstāvji, kā arī divi ziemeļvalstu speciālisti. Pasākumu atbalstīja ne tikai mūsu Izglītības ministrija, bet arī Islande un Norvēģija, ko pārstāvēja Reikjavīkas Tehniskās skolas Speciālās izglītības departamenta direktors Fjolnirs Ausbjornsons un Arvids Karlsens no Overbijas Resursu centra, kas ietilpst Norvēģijas Speciālās izglītības atbalsta sistēmā un sniedz metodisko palīdzību speciālās izglītības pedagogiem.
Kā teica Rīgas 3. speciālās skolas direktore Inta Balode: «Šie bērni ir labestīgi un strādīgi. Lai gan viņu liktenis ir tāds, ka tie nekad nekļūs inženieri, šoferi, uzņēmēji, taču viņi var iemācīties darīt kādus vienkāršākus darbus. Mēs savā skolā mācām krāsotājus, šuvējas, slimnieku kopējus, taču apmācības līmenis, protams, nevar sasniegt to, kas ir arodskolās.»
Ziemeļvalstīs cilvēku ar speciālām vajadzībām integrācija sabiedrībā tiek atbalstīta un studēta jau vairāk nekā divdesmit gadu, tādēļ nav brīnums, ka latviešiem būtu daudz ko mācīties.
No otras puses, LLU mācībspēks un arī Jelgavas Speciālās skolas pedagogs Viktors Klegeris piebilda: «Islandiešiem gan pagrūti ir mūs saprast. Piemēram, Latvijas speciālajās skolās 14 procenti bērnu ir bāreņi. Kad paskaidrojam, ka šo bērnu tēvi un mātes ir dzīvi, taču viņiem atņemtas vecāku tiesības, izbrīns ir vēl lielāks. Ziemeļvalstīs tādu bāreņu nav. Ja kādam bērnam rodas šāda situācija, viņš tūlīt tiek adoptēts. Tāpat ļoti atšķiras islandiešu un mūsu bērnu speciālās vajadzības. Ziemeļos dominē redzes, dzirdes, kustību traucējumi, bet pie mums 75 procenti no šiem bērniem ir ar garīgām jeb mentālām novirzēm. Taču ziemeļvalstu atbalsts šajā jomā ir ļoti rosinošs. Būtu labi, ja izdotos, ka tuvākajā laikā LLU Izglītības un mājsaimniecības institūtā, kas galvenokārt gatavo pasniedzējus lauku arodskolām, taptu studiju programma, kā lauku arodskolās pedagogi varētu strādāt ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības.»
LLU pasniedzēja, ārste Anda Leitāne izteica šādu domu: «Protams, īpašu bērnu apmācība prasa individuālu darbu, ir dārgāka, nekā strādājot parastajās klasēs. Taču sabiedrība, kas līdzjūtīgi rūpējas par saviem vājākajiem, kļūst arī kopumā humānāka un galu galā perspektīvāka.»
Islandiešu pārstāvis Fjolnirs Ausbjornsons «Ziņām» pastāstīja, ka šis ziemeļvalstu valdību atbalstītais rudenī sāktais projekts ir trīsgadīgs un vēl ir paredzēti vairāki semināri arī citviet Latvijā. Īpaši viņu priecē LLU atbalsts šajā procesā.
