Kad Latvija vēl bija maija sniega gaidās, Īriska un Šokoladka (pie šādiem vārdiem reiz tikām Kazahstānā, kur vietējiem šķita, ka Lāsmas vārds esot jāizrunā kā staipīga īrisa konfekte, bet manējais kā cieta šokolāde) no Latvijas Labākās universitātes (tautā zināma kā Latvijas Lauksaimniecības universitāte) šķērsoja Latvijas robežu ar mērķi jau atkal iekarot pasauli. Zem vārda “pasaule” šoreiz gan slēpās tikai viena no ES švakrākajām valstīm – Rumānija (tā vismaz liecina visādi ekonomiskie rādītāji). Mēs jau nebūtu mēs, ja izvēlētos vieglāko ceļu un dotos uz galvaspilsētu Bukaresti, lai augstpapēžu kurpēs špacierētu pa Bukarestes milzīgajiem bulvāriem. Rumānijā bijām ieplānojušas doties uz Timišuāras pilsētu, kur mūs aizsūtīja LLU starptautiskās sadarbības centrs “Erasmus+” programmā mācīties starpkultūru komunikāciju. Bijām jau gana ilgi slīpējušas prasmes komunikācijā ar latviešiem, tā ka bija jāpaplašina kompetenču loks sarunās ar citiem cilvēkveidīgajiem.
Ja nopietni, mums – LLU Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes docentei Lāsmai Līcītei (Īriska) un lektorei Lanai Janmerei (Šokoladka) – bija jāpiedalās Timišuāras Rietumu universitātes organizētajās starpkultūru komunikācijas mācībās, kuru mērķis bija veicināt universitāšu darbību “Erasmus+” programmā un veidot jaunus sadarbības līgumus ar ārvalstu universitātēm, lai LLU studentiem būtu vēl plašākas iespējas doties apmaiņas studijās uz citām valstīm.
Timišuāra – Rumānijas puķu pilsēta
Mūsu mājās palicējiem pirms brauciena bija tikai viens viedoklis par tā galamērķi – atkal dodaties uz kaut kādu “mežu”. Fakts, ka neviena aviokompānija nesolīja taisnā reisā nogādāt Timišuārā, meža teoriju tikai stiprināja, lai gan brīdī, kad tajā nokļuvām, visa teorija sabruka kā kāršu namiņš.
Izrādījās, ka Timišuāra ne tuvu nav līdzīga mežam, bet oficiāli tiek saukta par Rumānijas puķu pilsētu, kurā visa dzīve tiek iedalīta dažādu puķu ziedēšanas posmos, un tobrīd bija tulpju ziedēšanas posms. Protams, ar Nīderlandi Timišuāra sacensties nevar, bet pilsētas ainavu arhitekti un dārznieki bija pacentušies ne pa jokam, jo šķita, ka visi stūri, parki un pat mūri zied. Tūkstošiem tulpju, atraitnīšu un citu nezināmu nosaukumu puķu dažādos toņos īpaši priecēja tādas ziemeļnieces kā mēs, kuras tikai pirms pāris stundām vēl baudīja Latvijas neizprotamo pavasari vai drīzāk tā neesamību. Lai gan pat rumāņi šī gada pavasari uzskatīja par īpaši vēlu un aukstu, jo mūsu ciemošanās laikā termometra stabiņš rādīja +24 grādus pēc Celsija pirmo reizi šajā gadā, kas ir ļoti neierasti karstajai Rumānijai.
Taisnības labad gan jāsaka, ka Timišuārā nedzīvo vien dažādu sugu puķes, bet arī cilvēki. Un to skaits mērāms vairāk nekā 300 tūkstošos. Savukārt Timišuāras Rietumu universitātē, kurā apguvām dažādas starpkultūru komunikācijas gudrības, vien ir četras reizes vairāk studentu nekā mūsu mīļajā Jelgavā.
Savu pirmo starpkultūru komunikācijas mācību uz rumāņu zemes apguvām, vēl pat neiepazinušas Timišuāru, – pie pašām lidostas durvīm. Ja Rumānijas taksists jūs piedāvā aizvest uz viesnīcu, kas atrodas desmit kilometru attālumā, par to pretī prasot 20 eiro, atsakiet viņam. Pat ja atrodaties pie lidostas, kas izskatās kā neliela noliktavas ēka, pulkstenis rāda 22, visapkārt ir lauki, lidostas darbinieki no bezdarbības laiski smēķē un viņš ir vienīgais pie horizonta esošais taksists, audziniet raksturu un augsti paceltu galvu dodieties nezināmā virzienā. Pēc pāris minūtēm viņš jūs panāks un aizvedīs līdz pat viesnīcas durvīm par puscenu, kas ir patiesā šī brauciena cena.
Turku seriāli vieno dažādas kultūras
Kopā ar mums starpkultūru komunikāciju Timišuāras Rietumu universitātē apguva vēl 40 dažādu pasaules universitāšu mācībspēki un darbinieki, kuri arī apzinājušies nepieciešamību stiprināt kompetences un ieradušies Timišuārā. “Erasmus+” programmas robežas patiesi ir paplašinājušās, jo satikām ne tikai Eiropas kolēģus, bet arī profesorus no Krievijas, Turcijas un Dienvidāfrikas.
Kārtējo starpkultūru komunikācijas mācību ieguvām jau pirmajā pusstundā, ko pavadījām universitātē, – ja vēlies salauzt ledu starp dažādu kultūru pārstāvjiem, kuri nav savstarpēji pazīstami, garas un garlaicīgas prezentācijas nav labākā komunikāciju veicinošā metode. Lai neteiktu, ka tā ir pilnīgi garām! Turklāt bezvadu interneta paroles iedošanu šādās situācijās vispār vajadzētu aizliegt ar likumu. Toties profesoru, nodaļu vadītāju un citu universitāšu cilvēku labākā iekustināšanas metode ir orientēšanās spēle “Dārgumu medības”. Ja vēl viņus sadala komandās un veicina savstarpēju konkurenci, tad pat ievērojami profesori, kas pirms tam jau bija paspējuši izdomāt 101 veidu, kā no šādām aktivitātēm izvairīties (kā jau “kārtīgi” studenti), kļūst apbrīnojami ātri un pārvietojas pa visu Timišuāru viesuļa ātrumā. Tikai viena piebilde – piesakiet, ka noslēgumā viņus gaida vakariņas. Nekas nemotivē tik labi kā paša burkšķošais vēders.
Protams, visās eksekūcijās piedalījāmies arī mēs un savā grupā ar nosaukumu “Sarkans” bijām pašā skrējiena (nu labi – ātrās pastaigas) priekšgalā. Serbu profesors, kuram bija vienas no garākajām kājām, knapi turēja līdzi. Toties, pateicoties serba orientēšanās spējām, bosnietes selfiju uzņemšanas prasmēm un grieķietes bezceremoniālajai uzvedībai (kamēr vīrieši sprieda, kur un kā iet, viņa jau bija aizgājusi mērķa virzienā, aiz sevis vezdama pārējos), uzvarējām un nopelnījām rumāņu šokolādi.
Par vakariņām teiksim īsi – Latvija bija Balkānu ielenkumā un, pateicoties rumāņu nacionālajai virtuvei, kurai, kā izrādās, ir daudz līdzību ar turku virtuvi, jutās ļoti labi. Galu galā sapratām, kāda ir ģeopolitiskā situācija Balkānos starp bijušajām Dienvidslāvijas valstīm, ka tajās visās praktiski ir viena valoda, tikai katra to nosauc citādi un pieraksta citādiem burtiem. Sapratām, kādas ir Turcijas, ASV un Krievijas attiecības, ka bosnieši nelabvēlīgās ekonomiskās situācijas dēļ jūtas droši savā valstī (psiholoģija “visi bēgļi aizbēgs no mums paši” darbojas arī viņiem), kā reliģija kļuvusi par instrumentu ekstrēmisma attaisnošanai, kā norisinās pieteikšanās “Erasmus+” programmai dažādās valstīs un citas ne mazāk svarīgas lietas. Tā teikt, pilnīgi un galīgi pārkāpām visas lietišķās etiķetes normas, kurās milzīgiem burtiem rakstīts, ka politika un reliģija ir tabu tēmas. Īriskai un Šokoladkai tabu neeksistē pat starpkultūru komunikācijā.
Galu galā sapratām, ka esam līdzīgāki, nekā jebkurš no mums varētu iedomāties, pat atrodoties 2000 kilometru attālumā. Turklāt sarunās par turku seriālu līkločiem malā sēdētāju nebija, jo tos acīmredzot skatās jebkādos platuma grādos neatkarīgi no tā, cik tālu skatītājs atrodas no Turcijas.
Kā atmodināt dažādu kultūru pārstāvjus?
Lai visi varētu iepazīt visus, obligātā mācību nodeva bija savas universitātes prezentēšana. Neatceramies vairs, kurā no pārdesmit universitātēm bija 20 tūkstoši un kurā 12 tūkstoši studentu, kuras bija izvietotas kūrortpilsētās pie jūras un kuras valstu galvaspilsētās, kurām svinēta desmit un kurām 70 gadu jubileja, bet pilnīgi noteikti atceramies – Timišuāras Rietumu universitātes “Erasmus+” nodaļas vadītājas svārku garums visas nedēļas garumā knapi aizsniedzās līdz galda malai. Īsti nesapratām, diez kā to uztver austrumu valstu studenti, kuri arī studē universitātē. Nē, meloju, tomēr atceramies vēl kaut ko – Maķedonijā ir universitāte, kurā vienas fakultātes nosaukums ir Mūzikas un augstākās medicīnas fakultāte. Starpdisciplinaritāte tās visaugstākajā izpausmē. Varam tikai minēt, vai visi mūziķi iegūst arī medicīnisku izglītību vai arī visi ārsti specializējas kādā mūzikas virzienā.
Arī mēs neizbēgām no universitātes prezentēšanas likteņa, taču jau iepriekš bijām pacentušās prezentācijas slaidu skaitu samazināt no 60 līdz 10 un iekļaut tajā tikai divu minūšu video. Iepriekšējie runātāji bija izstiepušies tik ļoti garos runas plūdos, ka Balkānu reģions jau gandrīz krāca, Polija izmisīgi centās noturēt savu uzmanību, rokoties datoros, Krievija vēl izmisīgāk mēģināja notvert ik desmit sekundes zūdošo internetu, bet Spānija pa kluso vēl gatavoja prezentāciju. Pārējās valstis nodarbojās ar vēl sazin kādām blakus aktivitātēm, kuras mūsu acīm palika nepamanītas. Taču kas mūs visus vienoja – pārmaiņus pieslēdzāmies prezentācijām un aktīvi aplaudējām to vadītājiem.
Ko ar to gribam teikt? Fons, lai prezentētu LLU, nebūt nebija iedvesmojošs, bet mums izdevās atmodināt visus telpā sēdošos. Precīzāk – nevis mums izdevās, bet gan kazai. Lai izskaidrotu klātesošajiem, ka LLU ir vairāk nekā 60 studiju programmu, nevis tikai viena ar nosaukumu “Lauksaimniecība”, izmantojām foto, kurā attēlota kaza Jelgavas pils priekšā, paziņojot, ka vienmēr, kad stāstām, ka esam no Latvijas Lauksaimniecības universitātes, visi iedomājas tikai lauksaimniecības izglītību un klasiskus lauksaimniecības simbolus, no kuriem viena ir arī šī kaza. Taču patiesībā stāsts par LLU ir daudz dziļāks un plašāks nekā stāsts tikai par kazu vai tai līdzīgajiem. Ticiet vai ne, bet mūsu kaza izraisīja smieklu vilni, un, domājams, visu universitāšu pārstāvji atceras, kas ir LLU. Līdz ar to guvām vēl kādu nenopietnu starpkultūru komunikācijas mācību – kaza ir universāls simbols, ko saprot dažādu nāciju pārstāvji un kas, pareizi izmantots, atmodinās jebkuru publiku, pat it kā bezcerīgi aizmigušu.
Pāris vārdu par Timišuāras ekonomistiem
Nozīmīga mācību daļa bija rumāņu kolēģu darba “ēnošana” un tuvāka iepazīšanās ar viņu Ekonomikas un biznesa administrācijas fakultātes darbību. Izrādās, tā ir “izstumtā” un atrodas pilsētas nekurienē, toties skaitliski ir vislielākā fakultāte, kurai pat ir zināma autonomija un atsevišķas administratīvās struktūrvienības. Tā teikt – universitātes decentralizācija ir atļauta, ja vien vienā fakultātē ir tik daudz studentu, cik mums gandrīz visā universitātē. Mūsu ēnošana gan izpaudās tikai kā kārtējā prezentācija un apgaita pa fakultātes vairākiem stāviem, toties secinājām, ka sociālo zinātņu ēkas visur ir vienādas. Tomēr jau nav kā inženieriem un dabaszinātņu pārstāvjiem – milzīgas laboratorijas ar parastajam cilvēkam nezināmām, bet acīmredzot ļoti svarīgām iekārtām.
Interesants fakts – viņu mācībspēkiem kabineti atrodas fakultātes augšējā, sestajā, stāvā, toties studentu sanāksmju telpas un “start-up” ir pagrabā. Kā nosmēja prodekāns, visiem ir jāsāk no “apakšas”, un augšējais stāvs ir mērķis. Mēs abas gan nosmējām par ko citu – mums LLU ļoti bieži ir tieši pretēji – vadība un profesori pirmajos stāvos, un studentiem ir jāsāk no “augšas”, lai nokļūtu “apakšā”.
Lai vai kā, zinātniskās un studiju organizācijas problēmas mazajā Latvijā maz atšķiras no lielās Rumānijas – arī Timišuāras ekonomisti un sociālo zinātņu pārstāvji cīnās par vietu zem saules un starptautisku atzīšanu. Lai gan viņi nevar sūdzēties par savām sekmēm. Līdzīgi kā mums Jelgavā, arī viņiem sāk veidoties pirmās nopietnās ārvalstu studentu grupas un attīstās sadarbība ar ārvalstu uzņēmumiem, kas nodrošina prakses vietas angliski runājošajiem studentiem studiju laikā.
Mežs tomēr bija jāredz
Tā kā Timišuāra pēc meža neizskatījās, gribējām to redzēt. Un ne tikai mežu, bet arī kalnus. Timišuāras apkārtne valsts rietumos ir viena no līdzenākajām teritorijām, līdz ar to mērojām 150 kilometru garu ceļu ar īrētu auto uz valsts dienvidiem – Aninas kalnu reģionu. Tādējādi mūsu starpkultūru komunikācijas mācības nedēļas noslēgumā no formālām kļuva mežonīgas un ieguva pat nepieradinātas aprises, jo pašas uz savu galvu saplānojām “rumāņu valodas apguvi” Aninas apkaimē. Visa diena bez telefona sakariem, bez precīzas kartes un atjaunota GPS un bez “wi-fi”. To, ka nevarēsim paļauties uz ceļu norādēm, gan sapratām tikai tad, kad jau sen bija par vēlu.
Rumānijas dienvidrietumu apvidū gandrīz nevienā apskates vietā nav pat blāvas nojausmas par norādēm vai informāciju vismaz kādā no internacionālajām valodām, līdz ar to piespiedu rumāņu valodas mācīšanās ir ikdiena ikvienam šīs zemes tūristam. Kā nospriedām – laikam drīzāk mēs iemācīsimies rumāņu valodu, nekā rumāņi pie viena no pasaulē slavenākajiem ūdenskritumiem – Bigaras ūdenskrituma – izvietos aprakstu angļu valodā. Ja to vēl apvieno ar norāžu trūkumu pat rumāņu valodā, tad piedzīvojumi ir garantēti. Lai vai kā, dienas beigās jau “brīvi” lasījām rumāņu ceļa un vietu norādes, kā arī apskates vietu aprakstus. Ticiet vai ne – galveno domu sapratām, līdz ar to pilnīgi apbrīnojamā un nervus kutinošā veidā izkūlāmies cauri neskaitāmiem mežiem, kalnu grēdām un bezceļiem, taču laimīgā kārtā atradām brīnišķīgi skaisto Buhujas ezeru kalnos un necilo Buhujas alu, kā arī Komarnikas alu, kas tiek uzskatīta par vienu no lielākajām Rumānijā, taču tūristiem ir grūti sasniedzama un nav pieejama (vismaz ne aprīļa beigās). Laikam tikai Rumānijā apskates objektu var iekļaut vietējā tūrisma maršrutā un tam priekšā aizlikt metāla režģi.
Bet pats galvenais – nekādas valodas zināšanas nav labākas par ķermeņa valodu. Tajā var izstāstīt visu, it īpaši kalnu reģionos, kur cilvēki runā tikai rumāņu valodā. Mūsu kārtējā starpkultūru komunikācijas mācība – ja rumāņu degvielas uzpildes stacijas darbiniece, cenšoties ar žestiem parādīt vietu, kur jums ir jānokļūst, ar pirkstiem rāda krusta simbolu, tad tas var apzīmēt gan ceļa krustojumu, gan baznīcu. Bet mūsu gadījumā bija nepieciešamas papildiespējas, un izšķirošie elementi īstās nozīmes uztveršanai bija sievietes acu aizvēršana un plaukstu salikšana kopā, kas ļāva saprast, ka runa ir par kapsētu.
Nobeigumā
Domājams, ka pēc šī brauciena mēs abas varētu piedāvāt tūrisma maršrutus Aninas kalnu masīvā Rumānijas dienvidos, kas ir kā negaidīta pievienotā vērtība LLU jaunajiem sadarbības līgumiem. Par šo reģionu interneta dzīlēs atrodami vien daži sakarīgi teikumi, un realitātē nepieciešamas īpaši lielas brilles vai kontaktlēcas, lai ieraudzītu apslēptās vai nekad nebijušās virzienu zīmes. Teksts, ka visi dabas brīnumi atrodas starp pilsētām Resitu un Aninu, braucot pa ceļu 58B, ir salīdzināms ar tekstu – starp Rīgu un Tartu ir Gūtmaņa ala. Tāpat arī varam ieteikt “vistu” takas jeb bezceļus, kur patiesi pastaigājas vistas, govju ceļus, kur luksofora funkcijas pilda govs kaklā iekārts zvans, un bezgalīgas kalnu mežu gājēju takas. Bet visam pāri brīnišķīgi skaistas, vientuļas, klusas, neskartas dabas teritorijas, kuras piemērotas gan svētdienas gājējiem, kādas bijām mēs, gan nopietniem dabas mīļotājiem. Infrastruktūra neattīstīta, līdz ar to kaut kas tajā visā ir ļoti pievilcīgs un noderīgs tādam mūsdienu traki aizņemtajam cilvēkam, kuram vajag pauzi.
