Nobeigums.
(Nobeigums)
1961. gadā dzimušais, pamatskolas izglītību guvušais un par 35 kilogramu smagas cūkas un tramvaja vadu zādzību tiesātais Macāns (tiesājamo uzvārdi mainīti), kas cietumā citu ieslodzīto vietā veica netīros darbus, liecināja:
“Pēc sava stāvokļa cietumā biju pazemoto kategorijā, tāpēc man ir ļoti grūti izciest brīvības atņemšanu. 24. jūlijā no sarunām ar ieslodzītajiem uzzināju, ka tiek gatavota grupveida bēgšana. Kurš tieši par to paziņoja, nevaru pateikt, jo par to runāja gandrīz visi ieslodzītie. 27. jūlijā pirms pusnakts, vērojot notiesāto uzvedību, sapratu, ka šonakt būs bēgšana. Runāju ar Vuksi un Klepikovu, kas arī taisījās bēgt. Līdz pēdējam brīdim gan šaubījos, vai piedalīties bēgšanā, jo varēju cerēt uz priekšlaicīgu atbrīvošanu 1995. gada janvāra sākumā. Taču cietumā klīda baumas, ka ar tiem, kas paliks, izrēķināsies. Tādēļ nolēmu bēgt. Kad lielākā daļa ieslodzīto bija jau aizgājusi, ap četriem no rīta trijatā gājām viņiem pa pēdām. Pa tuneli līdām 5 – 10 minūtes. Tālāk pa mežu nonācām līdz Ozolnieku stacijai un tad ar elektrisko vilcienu nokļuvām Torņakalnā. Tur šķīrāmies no Jepikova, kas palika Rīgā. Ar elektrisko vilcienu aizbraucām līdz Babītei. Vuksis iegāja kaut kur pie paziņām, dabūja četrus latus. Tad gājām uz veikalu, nopirkām litrīgo pudeli šņabja. Uzkožamos mums bija iedevuši Vukša paziņas. Pudeli izdzērām mežā netālu no Babītes stacijas. Pēc tam nopirkām vēl vienu pudeli, ko izdzērām kopā ar diviem pilnīgi nepazīstamiem jauniem vīriešiem. Pie viņiem pārgulējām nakti (kur tas bija – adresi nezinu). No rīta pateicām, ka esam izbēguši no cietuma. Mūsu starpā izcēlās strīds, un mēs ar Vuksi ieskrējām mežā, kur viens otru pazaudējām. Pēc tam ap deviņiem desmitiem rītā gāju uz Babītes staciju. Uz ceļa ieraudzīju mikroautobusus ar zemessargiem. Izbijies iegāju mežā un nolikos gulēt. Pēc kāda brīža ieraudzīju, ka zemessargi iet pa mežu un kaut ko meklē. Sapratis, ka viņi meklē mani, piegāju pie viņiem un teicu: “Jūs laikam mani meklējat?” Viņi pajautāja, vai esmu aizbēdzis no cietuma, un aizveda mani uz policijas iecirkni. No turienes ceļā uz Centrālcietumu citi apsargi automašīnā mani piekāva.”
Vēlais klauvējums pie durvīm
Par Macāna piekaušanu skaidrības nav. Vienīgi ir pamats domāt, ka paliekošas pēdas tā viņa veselībā neatstāja. Cik patiess bija notiesātais Klepikovs, paskaidrojot, ka 28. jūlija rītā gribējis mazgāties cietuma pirtī, tādēļ nakšņojis tās priekškambarī, parāda viņa cietuma kaimiņu un bēgšanas grupas biedru Vukša un Macāna liecības. Vēl var piebilst par dzīvokļa zādzību sodītā Rancāna līkločiem Babītē. Četrus latus viņš gāja aizņemties no māsas, kas, naudu dodot, bija izteikusi nožēlu par brāļa muļķīgo bēgšanu. Iespējams, 28. jūlija vakarā viņam iznāca tikties ar Vili Skuju, Zemessardzes speciālo uzdevumu vienības “Vanags” komandieri, kas par saviem tās nakts piedzīvojumiem izteicās šādi:
“Viens no noziedzniekiem pusnaktī pieklauvēja pie manas mājas durvīm. Prasīja padzerties. Divas reizes aicināju vēlo viesi iekšā, bet viņš atteicās. Tad ievēroju, ka drēbes šim vīram ir nošļukušas un jautāju pēc dokumentiem. Atbildes vietā aizdomīgais pēkšņi aizcirta durvis un metās bēgt. Paņēmis pistoli, skrēju bēglim pakaļ. Izšāvu gaisā, taču viņš pazuda bez pēdām. Pēc 20 minūtēm notikuma vietā ieradās manas vienības operatīvā grupa. Bloķējām apvidu, un piecos no rīta noziedznieks ienāca slazdos. Viņš vēl mēģināja bēgt, par ko saņēma lodi mīkstumā.
“Varat svinēt vēl vienu dzimšanas dienu. Kad nepakļāvāties pavēlei “Stāt!”, es varēju jūs netīši nošaut,” teicu aizturētajam.
“Vajadzēja jums mani šaut nost,” bezcerīgi atbildēja cietumnieks.”
Līdzīgi saviem vajātājiem bija teicis 31. jūlijā šosejas Rīga – Liepāja 17. kilometrā aizturēšanas brīdī ievainotais par laukos vientuļi dzīvojoša pensionāra noslepkavošanu un aplaupīšanu notiesātais Dīķis.
Pēc nedēļas puse bija atpakaļ
Vairāk nekā puse izbēgušo noziedznieku nokļuva aiz restēm jau pirmajā nedēļā. Diemžēl daži jau bija paspējuši izdarīt jaunus smagus noziegumus. Piemēram, Dobeles rajonā tika izvarota nepilngadīga meitene. Trīs izbēgušie atgriezās cietumā labprātīgi. Viņi, kā ģenerālprokurors apsolīja, tiesāti netika. Pārējiem tiesa piesprieda brīvības atņemšanu uz pusotru līdz diviem gadiem, ko pielika klāt neizciestajam sodam. Latvijas laukos pat vairākus gadus izdevās noslapstīties tikai diviem Pārlielupes cietumniekiem. Pēc Ieslodzījuma vietu pārvaldes ziņām, uz brīvām kājām varētu būt palikuši seši vai septiņi. Ziņas ir nepilnīgas tādēļ, ka visdrīzāk viņi atrodas patālāk ārpus Latvijas robežām.
Kas ir mainījies?
Kas ieslodzījuma vietās mainījies pēc šīs masveidīgās bēgšanas?
Pēc 1994. gada cietumnieku izrakšanās līdzīgi gadījumi vairs nav notikuši. Gan jāatzīst, ka tā paša gada oktobrī Grīvas cietumā Daugavpilī 16 notiesāto izlauzās brīvībā no slēgtas telpas caur tās ārsienu, kura bija ļoti bieza un aiz kuras vairs nebija žoga. Kā stāstīja Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka vietnieks Legzdiņš, 1995. un 1996. gadā vēl dažviet neveiksmīgi rakšanās mēģinājumi bija.
Tagad Latvijas cietumos darbojas īpašas elektroniskās uzraudzības sistēmas, kas fiksē svārstības pazemē, ko radītu slepenu eju rakšana. Vēl būtiskāk mainījies ieslodzīto izvietojums. Tie atrodas kamerās vai lokālās zonās, kas izslēdz gadījumus, kad tūkstotis ieslodzīto varētu visu diennakti sazināties un būtu ļoti sarežģīti kontrolēt viņu rīcību. Ieslodzījuma vietās sekmīgi darbojas reliģiskas misijas, kuru pozitīvo nozīmi nedrīkst vērtēt par zemu.
Vairākos cietumos palielināti iekšējās apsardzes darbinieku štati, augusi arī viņu kvalifikācija. Kā minēja agrākais Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Vitolds Zahars, ne vienā vien cietumā gan ir pārāk liela uzraugu kadru mainība. Dažkārt pat radies iespaids, ka mafija tur cenšas iesūtīt savus cilvēkus. Tādēļ nevar teikt, ka kadru problēmu nebūtu. Tomēr tās ir mazinājušās.
Vērīgs ceļinieks, ejot gar Pārlielupes cietumu Jelgavā, droši vien ievēros, ka ieslodzīto dzīvojamo korpusu galos, kas iziet pretī Garozas ielai, ir aizmūrēti logi. Tas tika izdarīts drīz pēc lielās bēgšanas. Augstāk – līdz 10 metriem – savilkti aizsargtīkli. Tā mazinās iespējas cietumnieku atbalstītājiem kaut ko pārmest pār sētu. Diezgan droši var teikt, ka garāmgājēju neviens ieslodzītais no jumta kores nenolamās. Cietumnieku Pārlielupē ir arī krietni mazāk – to skaits nepārsniedz septiņus simtus. Pārlielupes cietuma administrācijas pārstāvji man ir stāstījuši, ka tur izskausta arī noziedznieku aristokrātija. Atsevišķā telpā dzīvo tā sauktie pazemotie, kas savu zīmogu, šķiet, nezaudē visu ieslodzījuma laiku.
Protams, 1994. gadā dienesta nolaidība bija, ka pirts un mazgātuves kompleksa atslēgas atradās kāda notiesātā pirtnieka, nevis apsardzes kontrolē. Taču, kā atzīst speciālisti, atslēga vien nevarēja būt šķērslis, piemēram, tādiem noziedzniekiem, kas bija notiesāti par trīsdesmit četrdesmit dzīvokļu apzagšanu. Cietumā bija jāmaina kārtība, un var piekrist, ka lielā mērā tas ir izdarīts.
