Pāris kilometru pirms Jēkabpils, nogriežoties no Rīgas – Daugavpils šosejas uz Daugavas pusi, nokļūstam vietā, kas saucas Prižu avēnija.
Pāris kilometru pirms Jēkabpils, nogriežoties no Rīgas – Daugavpils šosejas uz Daugavas pusi, nokļūstam vietā, kas saucas Prižu avēnija.
Tieši tā rakstīts uz ceļa zīmes, kas pieprasa, lai tur ievērotu ātrumu, kas nepārsniedz 50 km/h. Prižu avēnijā izvietojies vienpadsmit Krustpils pagasta lauku māju. Tur ir arī “Vīnkalni”, kur saimnieko viens no pazīstamākajiem un sabiedriski aktīvākajiem zemniekiem visas valsts mērogā – Andris Felss. 1981. gadā Jelgavā viņš ieguva agronoma diplomu, šai profesijai palicis uzticīgs arī šobaltdien. Atmodas laikā darbīgo, sabiedrisko vīru ievēlēja par LPSR Augstākās padomes deputātu. 1990. gada 4. maijā viņš balsojis par Latvijas valsts neatkarību.
Avēnijā darbojas rūpnīca
“Vīnkalnu” saimnieks mūs sagaidīja pie nelielas ražotnes, uz kuras durvīm rakstīts “Eļļas rūpnīca”. Tajā strādā divi darbinieki. Taču Andris Felss tūlīt paskaidro, ka nevajag sirgt ar maziskumu. Tur nav nekāds cehs, jo viss eļļas ieguves cikls “Vīnkalnos” tiek veikts pilnībā. Proti, no Krustpils pagastā izaudzētā rapša un liniem tur mehāniski izspiež eļļu, ko tūlīt arī sapilda pudelēs.
“Vīnkalnu” mazliet pretenciozā rūpnīca ir kā atbilde uz jautājumu: kā veicas agrākajam cukurbiešu audzētājam pēc Jēkabpils Cukurfabrikas bankrota. Tajās platībās, kur agrāk bija bietes, tagad Andris Felss audzē linus un pēdējā laikā arī rapsi.
Gan viena, gan otra eļļa tiek spiesta divās frakcijās – tehniskajā un pārtikas. Kur to realizē? Tas ir “Vīnkalnu” komercnoslēpums, taču noietam problēmu nav. Pārtikas eļļu pamēģinājām dzert. Arī vēlāk, mājās pārbaudot, cepās tīri labi. Zināms, ka no tehniskās eļļas var iegūt biodīzeli. Taču pēdējā laikā to izmanto arī kokapstrādē, būvniecībā, kur jau tagad, kā atzīst Andris Felss, ir ļoti plašs izmantošanas lauks. Piemēram, koka Rīgas atjaunošanā izmantojot tehnisko linu eļļu.
Dāņiem būtu “vāks”
“Esmu samērā daudz redzējis, kā klājas zemniekiem Dānijā. Manuprāt, tur no desmit saimniecībām tikai astoņās spēj mūsu līmenī kaut ko radoši domāt. Pārējie zemnieki no savas labklājības ir garīgi aptaukojušies. Klausās tikai to, ko saka konsultāciju dienests: kad sēt, kad miglot, kad pļaut. Viņi ir labi izpildītāji, taču mūsu situācijā tiem būtu “vāks”. Kad Dānija bija prezidējošā valsts, es teicu: “Kas jūs mums par brāļiem, ka nevarat palīdzēt nokārtot latviešu zemniekiem labvēlīgas kvotas. Mums taču tās ir zem valsts pašpatēriņa!” Pēc ilgas laušanās viņi pateica, ka baidās no 2006. gada, kad ES varētu vispār atcelt kvotas. Tad mēs, kas to vellu esam pārlaiduši, būsim spējīgāki,” spiež Andris Felss. Kāds dāņu zemnieks pat sūdzējies, ka dzīve nav interesanta. Viņš varot pateikt, cik viņam govju saimniecībā būs pēc gada, ja ļoti interesē, varot pateikt arī, cik kurā datumā būs naudas bankas rēķinā. Nekādu piedzīvojumu. Turpretī “Vīnkalnos” otrajā gadā pēc cukurfabrikas bankrota uz lauka sadīga piecdesmit hektāru linu. “Tā bija “baigā truba”,” atceras saimnieks. Viņš slavē savus kombainierus, kas prot “Vīnkalnu” linus dabūt bunkurā. Neprašām tie pinoties kā pakulas, un darbs vējā.
Ar labām atmiņām par Jelgavu
Kā tapusi Prižu avēnija? Izrādās, pērn, kad pagasts daudz lietoto ceļu noasfaltējis, priženieki no prieka uztaisījuši balli. Tad nu sākuši spriest, kā uzlaboto ceļu saukt. Tā radusies ideja par savu avēniju, kas atšķirībā no Francijas Latvijā ir vienīgā. Avēnijas kaimiņi sanākuši kopā 18. novembra svinībās, kad vārījuši zupu un deguši lāpas. Sagaidot 2004. gadu, visi sanesuši savus “šrapneļus”. Uguņošana sanākusi minūti ilgāka nekā turpat netālajā Jēkabpilī. Svinību trakumā derējuši, kurš izdzers vairāk rapša vai linu eļļas. Tad nu gan kādam uzvarētājam bijušas problēmas ar mājās tikšanu.
Vēl jāpiebilst, ka “Vīnkalnu” eļļa nav rafinēta. Taču tā audzēta “nenoķīmiķotos” laukos (ekoloģiskais zemnieks Felss tomēr neesot). No eļļas atsmakošanas un pārtvaicēšanas nekāda labuma neesot. Rafinēšana esot tik tāds dažu cienījamu dāmu pieradums.
“Vīnkalnu” saimnieks ir LLU patriots. Labprāt atceras to, kā tagadējās lauksaimnieku kopmītnēs Pētera ielā dabūjuši atļauju izgāzt sienu starp televizora un galda tenisa spēles istabām. Kopā iznākusi laba vieta, kur ballēties. Par studiju procesu domājot, divi vecākie no četriem Felsu dēliem Mārtiņš un Jānis bez tēva mudināšanas pieņēmuši lēmumu mācīties LLU (Mārtiņš studē informāciju tehnoloģijas, Jānis – ekonomiku). Jelgava esot viena no tām vietām, kur pasniedzēji studentiem pieejami, kur ir iespējams diskutēt par mācību vielu. Citviet pasniedzējs pārsvarā ar studentiem sazinoties “pa drāti”. Turklāt viņš bieži ir aizņemts, strādājot vēl vairākās citās vietās. “Patstāvīgi literatūru lasīt, “urbt grāmatas” – tā jau ir tālmācība,” piebilst Jelgavā diplomētais agronoms.
***
“Vīnkalnu” vēsture
Zeme saimniecībai iedalīta Andra Felsa vectēvam Niklāsam Nazarovam 1910. gadā. Savam priekam viņš audzējis vīnogas, tādēļ arī saimniecības nosaukums ir “Vīnkalni”.
Pēc valsts atjaunošanas zemnieku saimniecība reģistrēta 1992. gadā.
Apstrādā vairāk nekā 300 hektāru, audzē graudaugus, kartupeļus, līdz 1999. gadam audzēja arī cukurbietes.
1999. gadā, bankrotējot Jēkabpils Cukurfabrikai, ar smagu sirdi iearis zemē 27 hektārus biešu.
Saimniecībā strādā pieci algoti darbinieki.
Ņemot kredītus, iegādāta kvalitatīva lauksaimniecības tehnika – traktors “John Deere 6610”, kombains “Class Dominator” un cita.
Izmantoti dati no virtuālās enciklopēdijas “Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa”.
