Šoreiz Saeimas ESIC pētījuma mērķis ir salīdzināt bērnu un jauniešu brīvā laika izmantošanas iespējas Latvijā un citās ES valstīs.
Šoreiz Saeimas ESIC pētījuma mērķis ir salīdzināt bērnu un jauniešu brīvā laika izmantošanas iespējas Latvijā un citās ES valstīs.
Brīvais laiks sevis pilnveidošanai
Termins «interešu izglītība» mūsu ikdienas lietošanā vēl tikai sāk izkonkurēt ilgus gadus ierasto «ārpusskolas nodarbību» jēdzienu. Grūti spriest, cik saprotams tas varētu būt mazam skolnieciņam, tomēr piekrītu Dinai Vīksnai no Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes lietu nodaļas: «Šis jēdziens pirmoreiz parādījās deviņdesmito gadu beigās, kad stājās spēkā jaunais Izglītības likums. Esam uzklausījuši arī iebildes, tomēr, dziļāk aizdomājoties, tā filosofiskā jēga šķiet jauka: mani kaut kas interesē un es to attīstu, tātad – izglītoju šīs savas intereses. Līdzšinējās ārpusskolas nodarbības varēja ietvert tiklab atbalstāmas, kā arī nevēlamas aizraušanās.
Brīvais laiks nebūt nav viss ārpusdarba (ārpusskolas) laiks, bet gan tikai tas, kuru cilvēks velta sevis pilnveidošanai. Ar interešu izglītību jāsaprot pirmā pakāpe – neatkarīgi no vecuma, no pieredzes un iemaņām bērns var attīstīt savas intereses un spējas kādā virzienā. Nākamā pakāpe jau prasa zināmu profesionalitāti, jo šo līmeni apgūst mūzikas, mākslas un sporta skolās.
Telpas jauniešiem kolhoza kantorī
Eiropas valstīs darbojas liels skaits dažādu nevalstisko jaunatnes organizāciju. Latvijā galvenokārt dominē tradicionālais un ierastais pulciņu un kolektīvu princips. Pārāk maz mums ir iniciatīvu grupu, kurās jaunieši apvienotos ar kādu kopēju mērķi.
Inese Vaivare no Valsts jaunatnes iniciatīvu centra Jaunatnes darba nodaļas Vācijā apmeklēja kādu jauniešu centru: viena telpa bija atvēlēta meitenēm, kur viņas apguva gan kulinārijas, gan šūšanas prasmes. Otrā telpa bija paredzēta etniskajām minoritātēm. Ārvalstīs parasti pašvaldība ir tā, kas nodrošina telpas, kurās tā vai cita jauniešu organizācija pulcējas, kur kāds brīvprātīgais ar viņiem strādā. Jauniešiem vienīgi regulāri jāsniedz pārskats par to, kā viņi šīs telpas izmanto. Grūti atrast kādu īpašu cēlu mērķi, vienkārši jauniešiem ir radīta iespēja būt kopā, nevis bezmērķīgi klīst apkārt.
D.Vīksna pavēstīja iepriecinošu faktu, ka arī Latvijas pašvaldībās sāk veidoties līdzīgi jauniešu klubi (Cēsīs, Liepājā, Brocēnos). Uzņēmīgi cilvēki rakstījuši projektus, saņēmuši finansējumu (pagaidām gan tā ir ārzemju nauda). Pašvaldības namā kāda telpa nodota jauniešu ziņā – tur ir preses izdevumi, mūzikas centrs, galda spēles.
Iztēlē ataust pašvaldību ēkas. Daudzviet Latvijā pašvaldības iemitinājušās bijušo kolhozu valžu kādreiz lepnajos namos, un tie tiek noslogoti tik nepilnīgi, ka lielākā daļa durvju ir slēgtas, bez uzrakstiem. Tātad telpas iniciatīvas bagātiem jauniešiem ir!
Eiropas jaunā ideja Latvijā ir veca
Salīdzinot ar citām Eiropas zemēm, Latvijā atbalsts nevalstiskajām organizācijām pagaidām ir salīdzinoši niecīgs, atzīst I.Vaivare. Lielākoties mērķdotācijas saistītas tikai ar valstiskajām organizācijām, kaut gan pēc idejas ārpusskolas laiks ir nevalstisko organizāciju lauciņš.
Nu jau Eiropā izskan doma, ka nemaz nav tik pareizi īpaši nodalīt valstiskās un nevalstiskās organizācijas. Jaunietis pēc skolas beigšanas nav derīgs darba tirgum, jo viņam trūkst prasmes. Lai viņš varētu strādāt līdztekus mācībām, tiek prasīta pieredze, kuras jaunietim nav. Tieši neformālās izglītības lauciņš paver šo iespēju – brīvajā laikā apgūt kādu papildprasmi, piemēram, darbu ar biroja tehniku, vadīšanas un organizatora iemaņas. Tāpēc it kā jaunā Eiropas ideja tuvināt neformālo izglītību formālajai Latvijā ir reāla.
Tāds piemērs Latvijā ir, teiksim, skolēnu pašpārvalde – neformāls veidojums formālās izglītības centrā (skolā). Tajā jaunieši iegūst iemaņas gan pārvaldē, gan pasākumu organizēšanā. Izklausās neticami, bet patlaban Zviedrijā aktuāla ir skolēnu pašpārvaldes organizēšana, tā ka mums nav pamata justies «nabaga radiniekiem».
D.Vīksna: Ārzemnieki nereti apbrīnas pilni vēro mūsu bērnu un jauniešu sniegumu dažādās izpausmēs. Mūsu bērni sāk dziedāt vai dejot jau no pirmajām klasītēm. Kāds gan tur brīnums, ka vidusskolēnu tā sauktā pašdarbība jau ir pasaules klases līmenī, ka spējam plūkt laurus vai katrā starptautiskā konkursā.
Kaut arī esam jauna valsts, toties mūsu kultūras senās tradīcijas it kā nepieļauj latiņu nolaist zemāk, turpretim ārzemēs man gadījies redzēt baleta studijas mazās dejotājas, kuru lēkāšana Latvijā diezin vai spētu sajūsmināt pat bērnudārznieku vecākus. Turklāt šādas nodarbības citās valstīs finansē vecāki. Taču, no otras puses, šāda baleta studija noteikti daudz pilnīgāk atbilst jēdzienam «neformālā izglītība», kur bērns vienkārši izbauda kustību prieku, netēmējot uz īpašiem sasniegumiem.
Zālamana lēmuma gaidās
D.Vīksna: Domāju, ka Latvijā šai mērķa grupai – bērni un jaunieši – tiek piedāvātas itin plašas interešu izglītības iespējas, kaut arī tās atšķiras no Ineses aprakstītās Eiropas prakses veidot nevalstiskas organizācijas. Gribu īpaši uzsvērt, ka Latvija ir viena no retajām Eiropas zemēm, kur valsts piešķir speciālu mērķdotāciju bērnu un jauniešu brīvajam laikam. Turklāt šie līdzekļi nav mazi. Šogad dotācijas apjoms palielinājies gandrīz par miljonu latu, kamēr skolēnu skaits sarucis par astoņiem tūkstošiem.
Cik daudz atbalsta naudas izteiksmē bērns var saņemt ārpus skolas?
Šā gada janvārī esam likvidējuši nesaprotamo nevienlīdzību – dažu teritoriālo vienību skolēni bija priviliģētāki par citiem vienaudžiem (citviet Latvijā viena skolēna interešu izglītībai paredzētā summa bija astoņu latu robežās, bet Kuldīgas rajonā šie līdzekļi pārsniedza 24 latus). Tagad vienam bērnam visā Latvijā noteikta vienāda summa – 9,19 latu.
Bez šīs mērķdotācijas tiek nodalīta vēl īpaša nauda pašvaldību sporta skolām un klubiem, kas nav saistīta ar bērnu skaitu. Pērn šī sportam domātā mērķdotācija bija iekļauta kopīgajā summā, tāpēc vietumis atskanēja iebildes, ka rajons vairāk gādājot par koriem, deju kolektīviem. Citviet situācija bija otrāda.
Trešā mērķdotācija caur Kultūras ministriju tiek novirzīta mūzikas un mākslas skolām. Ceturtā mērķdotācija, kas saistīta ar bērnu brīvo laiku, domāta vispārējās izglītības iestādēm dažādu pulciņu vadītāju finansēšanai skolās.
Protams, minēju tikai valsts palīdzību, interešu izglītību finansē arī pašvaldības. Turklāt, ņemot vērā ekonomisko situāciju, neiespējami ir iztikt arī bez vecāku līdzdalības, jo interešu izglītība tikai daļēji tiek segta no valsts budžeta.
Kā šie deviņi lati dzīvē sasniegs katru bērnu un jaunieti?
Atbilstoši jaunizstrādātajiem Ministru kabineta noteikumiem katrā rajonā tiek veidota interešu izglītības attīstības programma, kur tiek pārredzēts viss rajons, pat tā attālākie nostūri. Zālamana lēmumu turpmāk pieņems īpašas komisijas, kas būs katrā pašvaldībā un ik gadus izvērtēs naudas sadali pieteiktajiem projektiem. Ja kāda uzskatīs, ka arī privāta struktūra ļoti labi veic savus uzdevumus, piedāvā perfektas programmas, tad pašvaldība var piešķirt līdzekļus šīm nodarbībām. Tāpēc jau ieviesām programmu principu, lai konkurence izšķirtu, kas naudu pelnījis vairāk. Līdz tam pedagogs varēja strādāt labi vai slikti – finansējums viņām bija garantēts. Konkurence mudinās piedāvāt kaut ko jaunu, interesantāku, uzlabot savu darbu ar bērniem, lai viņi vēlētos uz nodarbībām nākt.
Kur jūs esat, apsēstie?
Latvijā pastāvošās mērķdotācijas brīvā laika organizēšanas atbalstam ir Eiropai netipiska parādība. Kur finanses rod vienaudži ārzemēs?
I.Vaivare: Ņemot vērā faktu, ka pilsoniskā sabiedrība tur vairs sen nav jaunums, netrūkst entuziastu, kas gatavi darboties arī brīvprātīgi, bez atalgojuma. Diemžēl Latvijā līdzekļu trūkuma dēļ pieaugušie būtu gatavi darboties jauniešu organizācijās, palīdzēt gan praktiski, gan ar padomiem, bet… tikai par samaksu. Pret to arī «atduras» ne viena vien jaunieša iniciatīva. Pagaidām, kamēr līdzekļu trūkst, no ārzemēm esam pārņēmuši pieredzi «jaunieši jauniešiem». Speciālistu vadībā tiek apmācīta jauniešu interesentu grupa, kas tālāk iegūtās zināšanas jau var nodot citiem. Ārzemēs ļaudis jūtas materiāli nodrošinātāki, atrodas brīvprātīgie, kas labprāt jauniešu centrā māca, teiksim, sniegt pirmo palīdzību.
Nesen biju Berlīnē, kur pārsteigta uzzināju, ka tur popularitātes viļņa virsotnē ir… bundzinieku kustība. Visi spēlē bungas. Latvijā riska grupas jauniešus vairāk cenšas iesaistīt kādās sportiskās aktivitātēs, bet Vācijā tādi tiek nosūtīti uz bundzinieku pulciņiem, kur bijušie vai esošie mūziķi apmāca viņus šajā muzicēšanā.
D.Vīksna: Un tomēr interesanti aizsākumi pamazām dzimst arī Latvijā. Makšķerēšanas piederumu veikalu īpašnieks kopā ar makšķerēšanas entuziastu lūdza atbalstu bērnu makšķerēšanas skolas organizēšanai Rīgā. Nauda ir (skolas audzēkņi taču nākotnē paplašinās veikalnieka klientu loku), savukārt pieredze ir otram kungam, tapusi fantastiska programma… Jau pēc dažiem mēnešiem oriģinālā ideja materializējās un jaunā skola tika atvērta. Domāju, ka šīs skolas filiāles uzņēmīgi entuziasti varētu veidot arī citos rajonos.
