30. jūlijā pirmo reizi tiks īstenota Ritas Baronas iecere rīkot Ozolnieku novada svētkus
Sestdien ar gājienu no Ozolnieku vidusskolas uz stadionu un ziedu ceļa veidošanu sāksies svētki «Ar saknēm novadā». Pirmie novadā, kas savu mūžu var skaitīt, sākot no 2003. gada vasaras, kad oficiāli tika apvienoti toreizējā Jelgavas rajona Ozolnieku un Cenu pagasti, bet pirms diviem gadiem jaunajam novadam pievienojās arī Sidrabenes pagasts.Atrašanās Jelgavas pievārtē vienmēr ietekmējusi Ozolnieku dzīves ritmu, bet iedzīvotājos nekad nav manīts «ārpus pilsētas palikušā» komplekss. Drīzāk otrādi – jau sākot ar «PMK-13» ciematu padomju laikos, kad zēla un plauka meliorācija un līdz ar to šajā nozarē nodarbināto relatīvā labklājība, Ozolniekos lepojas (un pamatoti) ar daudz ko, kas «pie mums ir labāk nekā pilsētā».Vai sestdienas svētki arī iecerēti, lai pārspētu kaimiņus, proti, Jelgavas pilsētu un novadu, «Ziņas» mēģināja noskaidrot, izjautājot Ozolnieku tautas nama direktori Ritu Baronu, kura, spriežot pēc visa, ir galvenā lielā pasākuma «vaininiece».«Vairākus gadus katru vasaru gāju pie Domes priekšsēdētāja Māra Aināra ar ideju, ka vajag organizēt Ozolnieku novada svētkus,» R.Barona apstiprina savu iniciatores lomu. «Vienmēr tiku laipni uzklausīta, ne nu gluži atraidīta, bet sapratu, ka vēl nav pienācis īstais laiks. Ja tā labi padomā, varbūt viņam arī bija taisnība.»– Tu teici – vairākus gadus, tad varbūt atgādini, cik sen pati esi Ozolnieku tautas namā?Tautas namu vadu sešus gadus, kopš Raita Krūmiņa pāragrās aiziešanas. Pirms atsaukties uz toreizējo sludinājumu «Zemgales Ziņās», gan ļoti ilgi domāju. Ozolniekos dzīvoju jau sen (28 gadus), bet man tolaik bija labs un stabils darbs Jelgavas rajona Mākslinieciskās jaunrades centrā, tā ka izšķirties nebija viegli. Vairākos pasākumos biju ar Raiti sadarbojusies, bijām pazīstami arī caur teātri, un kaut kas vilka uz šejieni. Zināmā mērā manu pārnākšanu uz Ozolniekiem var uzskatīt arī par Raita svētību. – Ja pareizi saprotu, doma par Ozolnieku novada svētkiem tomēr netika atmesta.Pagājušajā rudenī tautas namu apmeklēja novada deputāti, tad vēlreiz mēģināju pierādīt, ka vajag svētkus. Arī to, ka nebaidos šāda vēriena pasākumu organizēt, jo savulaik iepriekšējā darbā rīkoti gan bērnu svētki Elejā, gan ar rajona delegāciju braukts uz dziesmu svētkiem Rīgā.Deputāti nolēma, ka jaunā gada sākumā skatīsies un vētīs. Janvārī tiku uzaicināta uz novada Domi, kur klāstīju savas idejas. To, ka vienotības izjūtu, vienalga, vai tie ir Ozolnieki vai Jelgava, vajag apliecināt svētkos. Ikdienā, kaut cilvēks lepojas ar savu dzīvesvietu, neviens jau nestaigā apkārt un nesaka – vai, cik man te ir labi: svaigs gaiss, meži un ūdeņi. Arī svētku gājiens, manuprāt, nav jāvērtē kā padomju laiku palieka, tas stiprina kopības izjūtu.– Kāpēc «Ar saknēm novadā»?Nosaukumu kādā seminārā izdomāja novada izglītības darbinieki. Manuprāt, tas ir dziļi simbolisks – saknes jau ir ne tikai kokam, šajā gadījumā ozolam, tās ir arī mājas, dzimtas saknes, un, jo tās dziļākas, jo labāk. Lai jaunais iedzīvotājs, kaut varbūt vecāki viņam šeit tikai pārnakšņo pa ceļam no darba Jelgavā vai Rīgā, ietu Ozolnieku bērnudārzā un mācītos Ozolnieku vidusskolā.Kopā ar izglītības darbiniekiem radās arī daudz citu ierosinājumu, piemēram, par kapsulas iemūrēšanu topošā bērnudārza pamatakmenī. Ne visas idejas līdz svētkiem gan izdevās realizēt, piemēram, uzstādīt novada kartes gar ceļa malām.Kaut ne pārāk plašs, bet veiksmīgs bija zīmējumu konkurss, kurā piedalījās izglītības iestāžu audzēkņi, bet iesūtīto darbu idejas mūsu māksliniece Ilze Ungure izmantoja pašreiz uz afišām un plakātiem redzamajai svētku emblēmai. Svētkiem jābūt spilgtiem, košiem, atraktīviem un priecīgiem, gluži kā šai emblēmai. Dāvāt cilvēkam prieku – tāda jau ir kultūras darbinieka sūtība.– Sāksiet ar karotītēm jaundzimušajiem, tāpat kā Jelgavā? Būs mazuļiem sudraba karotītes, bet maldīgi uzskatīt, ka tā ir kāda Jelgavas prerogatīva. Faktiski tā ir sena kristību tradīcija – dāvināt sudrabu, un labi, ka novada Dome to nodrošina. Programma veidota tā, lai būtu interesanti visiem vecumiem – padomāts gan par jaundzimušo sveikšanu, gan cilvēkiem gados, netiks apieta arī jaunatne. Būs radošās darbnīcas, un būs ko darīt arī sportistiem.Redzēsim gan zirgus no «Mušķiem», gan īstu cirku, gan burvju māksliniekus Pecolli, gan daudz ko citu. Bet galvenais – mums pašiem ir, ar ko lepoties, kvalitatīvu māksliniecisko kolektīvu novadā netrūkst. Mazākos redzēsim koncertā «Saules raibumiņi» pulksten divos dienā, bet lielāko daļu – «Dzīves pļavā zaļā…!», kas sāksies septiņos vakarā un ko veido režisore Dace Vilne.Beigsies viss ar Pita Andersona koncertu, dejām un svētku salūtu pusnaktī.– Svētki, lai cik krāšņi, ir tikai viena diena. Vai ikdienā tomēr netraucē Ozolnieku kā guļamvagona statuss? Vai vairums tomēr nebrauc pēc kultūras uz Rīgu vai Jelgavu, kamēr tautas namā nemaz nav kāju spēris?Neslēpšu, sākumā reizēm ir bijusi sajūta, ka nevienam neko nevajag. Mans galvenais uzstādījums, kad sāku šeit strādāt, bija radīt labu vidi, piedāvāt tikai kvalitatīvas lietas, lai nams būtu cilvēkiem vajadzīgs. Šogad praktiski uz visiem pasākumiem bijusi pilna zāle, tiesa, tā gan mums nav pārāk liela.
