Sākot ar 18. gadsimta otro pusi, Jelgava ar savu «Academia Petrina» neapšaubāmi bija viens no lielākajiem Baltijas izglītības centriem.
Sākot ar 18. gadsimta
otro pusi, Jelgava ar savu «Academia Petrina» neapšaubāmi bija viens no lielākajiem Baltijas izglītības centriem. Līdz šim mazāk
ir rakstīts par pilsētas reālskolu, kurai tāpat ir paliekošs vārds ne tikai mūsu novada, bet arī Latgales kultūrvēsturē.
Tuvāk Lietuvai un brīvdomīgāka
Dalot Krievijas impērijas guberņu robežas, Latgale tika iekļauta Vitebskas guberņas sastāvā, un tur rusifikācija bija vēl nomācošāka nekā pārējos Latvijas novados. Par to, ka savulaik Latgales centīgākie un zinības alkstošie jaunieši gūt izglītību devās tieši uz Jelgavu, jāpateicas lietuviešu cilmes katoļu priesterim Dominikam Andrekusam. Kāpēc šis vīrs, kas par 1863. gada poļu sacelšanās atbalstīšanu tika ieslodzīts Vitebskas cietumā un vēlāk zaudēja darba tiesības dzimtajā Lietuvā, ieteica latgaliešu zēniem mācīties tieši Jelgavā?
Uz šo jautājumu Rēzeknē 1997. gadā izdotajā rakstu krājumā «Francis Trasuns» sniegta šāda atbilde: izvēle uz Jelgavu krita tāpēc, ka pilsēta atrodas tuvāk Lietuvai un ka tur jau mācījās prāvs skaits lietuviešu jaunekļu. Jelgavu ieteikdams, priesteris varēja būt pārliecināts, ka šie zēni nokļūs mazākā poļu un krievu iespaidā, bet katrā ziņā būs tuvāki lietuviešiem un Lietuvai.
Starp jauniešiem, kas 1875. gada vasaras nogalē devās uz Jelgavu skoloties, bija D.Andrekusa trīs māsasdēli un arī pati spilgtākā personība Latgales vēsturē – Francis Trasuns.
Jelgavā drukā latgaliski
Kaut arī pats Latgales atmodas virzītājs par savu nacionālās apziņas sākumu uzskata Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā un akadēmijā pavadītos mācību gadus, jāsecina, ka tieši Jelgavas sabiedrībā redzētais un iegūtais deva pamatus viņa patriotiskai apziņai.
1898. gadā Jelgavā izdotajā «Katoļu mājas kalendārā» parādās F.Trasuna pirmā publikācija, bet 1901. gadā Jelgavas advokāta, vēlākā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes rediģētajā laikrakstā «Tēvija» tiek publicēts politiski asais viņa raksts «Par zemākas kultūras iemesliem pie Vitebskas guberņas latviešiem, salīdzinot ar vidzemniekiem un kurzemniekiem».
1906. gada 7. martā, būdams Rēzeknes dekāns, F.Trasuns sāka izdot vienu no pirmajiem latgaliešu izdevumiem latīņu drukā – laikrakstu «Auseklis». Tā pirmajā numurā varam lasīt: «..latviešu valodu «Auseklis» kops ar vislielāko mīlestību. Valoda ir katras tautas dzīvības gars.. «Auseklis» gādās, lai latvietim nevajadzētu ākstīties savā runā ar svešu tautu vārdiem un lai nevajadzētu kaunēties tās valodas, kuru viņam jau māte mācījusi». Šeit jāpiebilst, ka viena no personībām, kas atbalstīja laikraksta izdošanu, bija Jelgavas katoļu baznīckungs Kazimirs Jasens. Guvis plašu publisku ievērību, F.Trasuns tika ievēlēts par pirmās Krievijas Domes deputātu. Šis statuss ļāva viņam brīvdomīgi izteikties. Taču pēc Domes atlaišanas (1907. g.) Krievijas impērijas varas kalpi panāca to, ka F.Trasuns tika aizsūtīts prom no latviskās vides – uz katoļu draudzēm Krievijā. Vienu laiku (1910. g.) viņš bija Pēterburgas Katoļu ģimnāzijas prefekts. «Ausekļa» izdošanu tas padarīja neiespējamu. Šajā laikā reālskolas draugs J.Bisenieks savā lauksaimnieku laikrakstā «Zemkopis» atrada iespēju nodrukāt astoņdesmit F.Trasuna rakstu (turklāt lielu daļu latgaļu dialektā) un par brīvu piesūtīja šo izdevumu «Ausekļa» abonentiem.
Pēc cara gāšanas F.Trasuns atgriezās Latvijā. Viņš kļuva par centrālo personu 1917. gada 26. – 27. aprīlī Rēzeknē notikušajā Latgales kongresā, kas pieņēma rezolūciju: «Mēs, Latgales latviešu pilnvarnieki, atzīdami latviešus, kuri dzīvo Vitebskas guberņā, tāpat arī kurzemniekus un vidzemniekus – par vienu latviešu tautu, nospriedām apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā tautas organismā.» Tas bija viens no pamatdokumentiem 1918. gada 18. novembrī pasludinātajā neatkarīgas Latvijas valsts deklarācijā.
Jelgavas reālskolnieks F.Trasuns sabiedrisko darbību turpināja Latvijas Republikas Tautas Padomē, Satversmes sapulcē un Saeimā, palika uzticīgs saviem ideāliem līdz pēdējam elpas vilcienam 1926. gada 6. aprīlī
Ne tikai Francis Trasuns
Līdztekus F.Trasunam jāatzīmē vēl vairāki vīri, kas veicināja Latgales atmodu, zināmu laiku mācoties Jelgavas reālskolā.
Vispirms jāmin Sakstagala pagasta saimniekdēli Jānis un Andrīvs Kantinieki.
J.Kantinieks (1865 – 1904) vēlāk ieguva militāro izglītību Rīgas junkurskolā. Dienesta gados Liepājā un Kauņā viņš ir veicinājis savu novadnieku kultūras izaugsmi. Kad J.Kantinieks kopā ar ģimeni nonāca dienesta vietā Tālajos Austrumos, viņa meita Helēna izmantoja izdevību, lai Nagasaki pilnībā apgūtu japāņu valodu. Pulkvedis J.Kantinieks mira no ievainojuma krievu – japāņu karā.
Jaunākais viņa brālis Andrīvs (1867 – 1912) Jelgavas reālskolā mācījās no 1876. līdz 1883. gadam, tad izglītojās Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā un Garīgajā akadēmijā, kuru 1893. gadā beidza, iegūstot teoloģijas maģistra grādu. Viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību un daudz spēku ziedoja savas tēvu zemes labā.
No 1876. līdz 1880. gadam Jelgavas reālskolā mācījies arī Aleksandrs Platpieris (1860 – 1922), kas līdzīgi A.Kantiniekam kļuva par izcilu garīdznieku un atmodas darbinieku.
Jelgavas katoļu baznīcas skolā un pāris gadu reālskolā mācījies Eduards Justs – Justovičs (1857 – 1927), vēlāk ilggadējs Barkavas pagasta vecākais. 1908. gadā viņš nodibināja Barkavas Lauksaimniecības biedrību – vienu no pirmajām latviskajām biedrībām Latgalē.
Saīsināts fragments no 1908. gadā «Zemkopī» publicētā Franča Trasuna raksta par latviešu uzvārdu izcelsmi.
Pie latviešiem kā Kurzemē un Vidzemē, tā Latgalē bieži vien sastopam vāciskus, poliskus un krieviskus uzvārdus. Kas mūsu vēsturi nepazīst, varētu domāt, ka tie visi ir vācieši, poļi un krievi, kas savā laikā ir palikuši par latviešiem. Bet, kas tā domātu, tas stipri maldītos. Visi mūsu Kornfeldi, Valdblūmi, Macijevski, Baranovski, Ivanovi un Stepanovi ir tādi paši skaidri latvieši kā kurš katrs no mums, un tādi bija arī viņu tēvi un vectēvi. Šo latviešu pārtaisīšanu par vāciešiem, poļiem un krieviem izdarīja tolaik, kad latviešus atlaida brīvus no kungiem. Kamēr dzīvoja zem kungiem, dažam labam saimniekam nebija nekāda uzvārda, viņu vienkārši sauca ciema vārdā, kurā viņš dzīvoja: Mežariju Pēteris, Aizupes Jānis utt. Ka var būt arī citas Mežarijas un vēl citi Jāņi, par tādām lietām kungam galva maz sāpēja. Viņš zināja savus Jāņus un Pēterus un zināja, ka viņiem nav brīv bez viņa atļaujas pāriet pār muižas un pagasta robežu. Un Jānim un Pēterim uzvārds nemaz nebija vajadzīgs. Kad latviešus atlaida brīvus no kungiem, radās arī vajadzība pieņemt kādu uzvārdu, un taisni tolaik dažiem latviešiem deva vai arī viņi paši pieņēma svešos uzvārdus, kurus atrada par skaistākiem vai kuri tā paši no sevis iekrita prātā. Tad notika tādi kuriozi, ka trīs viena tēva un vienas mātes dēli nosauca sevi: viens par Lovčinovsku, otrs par Baranovsku un trešais par Macijevsku.
Arī tagad latviešu uzvārdi tiek sagrozīti un pārgrozīti dažu reizi nesaprašanas dēļ, dažu reizi tīšu prātu, pie kam latviešu uzvārds pārvēršas par gluži krievisku. Tā mums ir radušies Jurovi, Joņevi, Mucanovi, Putņevi, kurus kaimiņi pazīst tikai kā Jurānus, Jōnānus, Mucānus, Putnānus utt. Mūsu pagastu rakstveži, paši pa lielākai daļai krievi būdami, dažu reizi tīšu prātu liek klāt galotni «ov», lai vismaz tā latviešu uzvārds paliktu krievisks. Ar to mēs, latvieši, nekādā ziņā nevaram būt mierā. Mēs, latvieši, gribam, ka arī mūsu uzvārdi paliktu latviski.
Šādai latvisko uzvārdu pārgrozīšanai ir vēl tas ļaunums, ka pie gadījuma tiesā, pie mantošanas vai arī citās reizēs, kad ir vajadzīgs pierādīt savu un savu vecāku uzvārdu, latvietis ar pārgrozītu uzvārdu var tikt lielās nepatikšanās un pat zaudējumos.
Tāda latviešu uzvārdu pārgrozīšana tikai tolaik būs novērsta, kad katrs latvietis piesargāsies, lai viņa uzvārdu nepārgrozītu.
1907
