Jelgavas 4. vidusskolas bērnu koris olimpisko čempionu godā, «Spīgo» – zelts dubultā.
Tas, ka ne tikai Jelgavā labi zināmais 4. vidusskolas meiteņu koris «Spīgo» kādu balvu nule aizvadītajā Pasaules koru olimpiādē jau nu nopelnīs, bija it kā pašsaprotams fakts (cita lieta, ka arī elites klases koriem jāiegulda milzu darbs, lai augsto līmeni noturētu – ārvalstu un pašmāju konkurentu skaits nevis sarūk, bet palielinās). Līgas Celmas-Kursietes vadībā «Spīgo» meitenes savu varēšanu pierādīja godam, pie tam divreiz, izcīnot zelta medaļas gan viendabīgo jauniešu koru, gan folkloras kategorijās. (Piedevām Līga vēl paspēja līdz zelta medaļām garīgās mūzikas kategorijā aizvest arī Latvijas Mūzikas akadēmijas pedagoģijas nodaļas sieviešu kori.)
Tomēr koru olimpiāde no sporta olimpiādes atšķiras ar to, ka ne katra zelta medaļa nozīmē arī čempionu titulu. Par sprīža jeb 1,38 punktu tiesu (93,38 pret 92,0) viendabīgo jauniešu koru kategorijā čempionu goda cienīgāks izrādījās Liepājas E.Melngaiļa Mūzikas vidusskolas Andra Kontauta vadītais meiteņu koris, bet tikai 0,13 punktu vairāk nekā «Spīgo» žūrija piešķīra Radio korim no Dānijas, tam otrais rezultāts.
Tikpat lielas zelta medaļas vērts ir «Spīgo» otrais labākais rezultāts folkloras kategorijā – tieši vienu punktu aiz Jāņa Ozola vadītā jauniešu kora «Maska», kas kļuva par čempioniem. Aiz abiem latviešu koriem – Venecuēlas, Singapūras, Indonēzijas un citu ne mazāk eksotisku folkloru pārstāvji.
Jelgavas 4. vidusskolai neizpalika arī čempionu tituls. Varbūt ne gluži tajā jomā, kur to visvairāk gaidījām – šoreiz par to parūpējās skolas bērnu koris. «Mēs jau arī neesam pēkšņi uzradušies no kaut kurienes, tāpat visu laiku strādājam un, uzdrošinos teikt, ar pilnu atbildības sajūtu. Vienīgi mūsu darbošanās līdz šim izpaudusies vairāk Latvijas mērogā, vietējos konkursos un obligātajās skatēs, līdz šim nebija iespējas sevi īpaši parādīt starptautiskā mērogā,» stāsta čempionu kora mākslinieciskā vadītāja Arta Jurgenovska.
– Ir gan dzirdēts, ka šis kora variants radīts speciāli koru olimpiādei.
Šajā vecuma posmā mums meitenes un zēni skolā dzied atsevišķi. Faktiski Līga Celma-Kursiete bija tā, kas ierosināja zēnu un meiteņu korus apvienot. Lai gan tas nav nekas jauns, cik atceros, arī agrāk, kad es vēl mācījos šajā skolā, mums bija kopīgs bērnu koris, nešķirojot pa dzimumiem.
Tā apvienošana gan iznāca ne gluži tā, kā iecerēts. Ar zēniem nekad neko nevar zināt, gada sākumā viņam ir viena balss, bet gada beigās jau pavisam cita – nolūzusi, tāpēc gala rezultātā puiši apvienotajā korī palika tikai pieci.
– Tātad bērnu korim ir sava visai pieklājīga vēsture?
Faktiski tas dibināts 1977. gadā, līdz ar mūzikas novirziena atvēršanu Jelgavas 4. vidusskolā. Tam bijuši dažādi varianti un zēnu un meiteņu proporcijas, ar šo kori darbojušies gan Liena, gan Agris Celmi. Ja nemaldos, 2000. gadā Irina Osipova sāka vadīt atsevišķu zēnu kori, bet meitenes sāka darboties kā «Spīgo» kora (kurā dzied vecāko klašu meitenes) studija.
Lai tiktu Pasaules koru olimpiādes čempionu līgā, sūtījām pieteikumu Latvijas puses mākslinieciskajam vadītājam Romānam Vanagam, klāt pievienojot visus diplomus, ko nopelnījuši pamatskolas meiteņu un zēnu kori. Droši vien tas palīdzēja, bet domāju, ka bez «visiem papīriem» mazajā Latvijā visi pietiekami labi zina, kas ir Jelgavas 4. vidusskola ar visiem saviem koriem. Tā Pasaules olimpiādes čempionu līgā tika ne vien pēc pagājušajiem dziesmu svētkiem oficiāli uzaicinātais «Spīgo», kura kodolu veido vecāko klašu meitenes, bet arī mūsu pamatskolas vecuma bērnu koris.
Čempionu līga vien jau ir milzīgs sasniegums un atbildība. Tas nozīmē, ka pretiniekos būs tikai izcili kori – nav tā, ka līdz šai kategorijai var nokļūt nejaušības pēc. Piemēram, tā saucamajā atklātajā konkursā var gadīties visādi, tur gandrīz vai galvenais priekšnosacījums ir dalības maksa.
– Un ar kādiem izcilniekiem tad nācās sacensties?
Pavisam mūsu kategorijā bija 23, čempionu līgā – vienpadsmit koru, un no tiem septiņi (!) pārstāvēja Ķīnu.
– Vai ķīnieši tik labi dzied un kā jums tādā gadījumā izdevās viņus pārspēt?
Tas varbūt ir visnepateicīgākais moments šādās lielās sacensībās, bet es nevienu no sāncenšiem tā īsti nedabūju dzirdēt, jo vienmēr bija «jātur rūpe» par savējiem. No otras puses, tas varbūt ir pat labi – nav laika «nobīties».
Protams, jāņem vērā viņu milzīgās atlases iespējas, arī no senlaikiem ieaudzinātā disciplīna. Neizslēdzu iespēju, ka mums savā ziņā arī mazliet palaimējās ar izlozi, jo uzstājāmies tūlīt pēc tam, kad bija nodziedājuši visi Ķīnas kori. Domāju, lai cik viņi labi dziedātu, pēc septiņu vienas valsts koru noklausīšanās žūrijai varbūt arī sagribējās kādu pārmaiņu…
– Tad jau čempionu gods nemaz nebija tik liels pārsteigums?
Bija jau gan. Milzīgs. Es bērniem biju izrakstījusi no festivāla mājas lapas Pasaules koru olimpiādes moto «Augstākais gods ir piedalīties». To mēs visu gadu sev skandinājām kā tādu mantru. Protams, mēs ļoti cerējām uz kādu medaļu, citādi jau nebūtu centušies ietikt čempionu līgā. Bet te – čempioni.
– Tagad jaunie čempioni bauda pelnītu brīvlaiku.
Jā, bet jāsāk jau domāt par rudeni un jauno sezonu. Kā jau katrā skolā, dziedātāju sastāvs mainīsies – kas aizies uz lielo «Spīgo» vai Ingus Leilanda vīru kori «Kārkli pelēkie zied», kas atkal pienāks klāt no mazajām klasēm.
– Vai nebūs tā, ka jaunie čempioni skolā tagad jutīsies pārāki par pašu «Spīgo»?
Mazie jau gan ir paguvuši «ieknābt» lielajām «Spīgo» meitenēm. Tas bija pēc apbalvošanas ceremonijas pie arēnas «Rīga», kur viens no mazajiem puikām palielījās: «Mēs tagad esam īstie čempioni», – bet tas bija tik smieklīgi un bērnišķīgi patiesi, ka nekādas represijas netika lietotas.
Patiesībā mums šāda pretnostatīšana nemaz nav iespējama izveidojušās vecuma piramīdas dēļ. Līga lielajā «Spīgo» strādā ar lielajām meitenēm, un manā pārziņā ir vidējās klases. Es varu tikai priecāties un lepoties, ka manas meitenes ir labi sagatavotas startam pie Līgas Celmas-Kursietes. Tas vienalga būs milzīgs lēciens, jo Līga strādā nevis skolas kora līmenī, bet kā ar pieaugušu sieviešu kori.
Šajā skolā mums vispār ir spilgti izteikts komandas gars. Īstenībā šajā intervijā vajadzēja sēdēt arī otram diriģentam Ingum Leilandam un kora pedagoģei un koncertmeistarei Daigai Rudzītei. D.Rudzīte vairākām no korī dziedošajām klasēm māca solfedžo. Tā kā galīgi nevar teikt, ka čempionu tituls ir mans, Artas Jurgenovskas, nopelns – tas ir visas sistēmas, ko radījuši Liena un Agris Celmi, nopelns, mums atliek tikai turpināt.
– Tu pati arī esi šīs sistēmas auglis?
Esmu beigusi šīs skolas mūzikas novirzienu 1995. gadā. Līdz 2000. gadam mācījos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Mūzikas fakultātē, kas toreiz, manuprāt, bija ļoti labā līmenī. Diriģēt mani mācīja Aija Kukule.
Bet savā Jelgavas 4. vidusskolā atgriezos ne uzreiz – gadu desmit nostrādāju par mūzikas skolotāju Rīgas Kristīgajā vidusskolā, šeit atsāku tikai 2010. gadā.
Liela veiksme ir arī strādāt kopā ar Līgu. Viņa izvirza ļoti augstus mērķus un tos arī sasniedz, es esmu nedaudz bailīgāka. Kaut esam gandrīz vienaudzes – viņa pat mācījās vienu klasi zemāk. Līga man arī palīdzēja olimpiādes repertuāra sastādīšanā, jo es vispirms biju izvēlējusies nedaudz vieglākas dziesmiņas, bet viņa uzstāja – ja gribi ko sasniegt, jārāda viss, uz ko koris ir spējīgs.
Ieraugot dāņu autora skaņdarbu, man vispirms acis iepletās šausmās, bet beigās ļāvos pierunāties. Droši vien arī tam bija kāda nozīme pie gala rezultāta.
– Dziedājāt to pašu repertuāru, ar ko pirms olimpiādes uzstājāties Jelgavas Sv. Annas baznīcā?
Jā. Šoreiz nebija nekādu obligāto skaņdarbu vai tamlīdzīgu ierobežojumu. Diriģenti jau parasti cenšas izvēlēties pēc iespējas dažādus un daudzpusīgus darbus, lai varētu maksimāli parādīt kora iespējas. Izraudzījāmies lietuviešu komponista Jona Tamuļoņa dziesmu, Bendžamina Britena «Gloriju» no «Missa Brevis», dāņu komponista Pēra Norgarda skaņdarbu un mūsu pašu Agra Celma «Pērkons veda Saules meitu».
– Esi arī «Spīgo» dziedātāja. Kāds tur noskaņojums pēc olimpiādes? Divas zelta medaļas – tas ir brīnišķīgi, bet vai klusībā tomēr netika cerēts uz čempionu titulu?
Teikšu, ka jebkurš koris pēc diviem zeltiem šāda mēroga konkursā būtu pārlaimīgs, bet meitenes varbūt arī nedaudz pārdzīvo, jo pie panākumiem pierod ātri.
Jādomā reāli – šādi panākumi tik mazai valstiņai visas pasaules mērogā. Un pilsētai? Kaut vai paskatāmies uz Rīgas Doma kora skolu, kur sabrauc mācīties visas Latvijas izlase. Mums – RAF mikrorajons un Pārlielupe. Un esam starp vislabākajiem pasaulē. ◆
