Latvieši, kā zināms, gadsimtiem ilgi karoja svešzemju armijās, ieņemot dažāda ranga amatus.
Latvieši, kā zināms, gadsimtiem ilgi karoja svešzemju armijās, ieņemot dažāda ranga amatus. Līdz šim latviešu ģeneralitātes vēsture plašāk aplūkota laikā no 1918. līdz 1945. gadam. Mazāk pētītas latviešu izcelsmes ģenerāļu gaitas Krievijas impērijas armijā.
Ģenerāļa* dienesta pakāpe pirmo reizi ieviesta Francijas karaļa Henriha III (1519 – 1959) armijā, bet, sākot no 17. gadsimta – arī citu valstu militārajos rangos.
Ziņas par latviešu izcelsmes virsniekiem atrodamas, sākot no 16. gadsimta. Tādi bijuši Livonijas ordeņa, vēlāk poļu, zviedru, pat holandiešu un franču armijās. Kurš no latviešu izcelsmes virsniekiem pirmais ticis pie ģenerāļa zīmotnēm?
Pietrūka dižciltīgas izcelsmes
Laikā no 1501. līdz 1502. gadam Livonijas konfederācijas armijā ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga vadībā dienējuši ne tikai vairāki desmiti tūkstoši latviešu «ierindnieku», bet arī virsnieki – Dumpītis, Dragūns, Gailis, Kalējs, Vēvers un citi. Vienības komandiera amatu, kas ranga ziņā atbilstu ģenerāļa pakāpei, ieņēmis Andrejs Peniķis. Taču tolaik ģenerāļu vēl nebija pat Francijas armijā. 17. gadsimtā kāds no Peniķu dzimtas pārstāvjiem bija ieguvis pulkveža pakāpi Holandes armijā. Tomēr kā pirmais no Peniķu dzimtas par īstu ģenerāli kļuva Mārtiņš Peniķis (1874 – 1964) – nu jau Latvijas brīvvalsts armijā.
Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs atklājis, ka no brīvzemnieku Gaiļu dzimtas nākusi vesela ģenerāļu saime. Taču, tā kā minētie virsnieki kalpojuši Prūsijai, viņu latvietību apliecina tikai uzvārda cilme. Turpretim 17. gadsimtā zviedru armijā karojošie virsnieki Ansis Franke un viņa dēli Johans un Kaspars līdz ģenerāļa pakāpei nav tikuši. Kā atzīmē E.Dunsdorfs, vidzemniekiem netrūka ne drosmes, ne gudrības. Pietrūka dižciltīgās izcelsmes.
Dokumentāla apstiprinājuma nav vēsturnieka Edgara Andersona versijai, ka 18. gadsimta sākumā Zviedrijas armijas, vēlāk Krievijas armijas ģenerālis Rodions Kristiāna dēls Bauers (vāciski Bauer) būtu nācis no Vidzemes zemniekiem (vācu valodā bauer nozīmē ‘zemnieks’).
No sapieru bataljona līdz armijas elitei
1818. gada 8. maijā Mītavas tirgotāja Johana Heinriha un Annas Sibillas Todlēbenu ģimenē piedzimst dēls Eduards, kuram ne tikai lemts kļūt par ģenerāli, bet arī atstāt paliekošas pēdas Krievijas impērijas militārajā vēsturē.
Neilgi pēc tam Todlēbenu ģimene apmetas uz dzīvi Rīgā, kur J.H.Todlēbens atver veikalu, bet Eduards mācās kādā vācu skolā. 14 gadu vecumā nākamais ģenerālis dodas uz Pēterburgu, kur Nikolaja inženieru skolā, kā apgalvo biogrāfi, sirds slimības dēļ mācības nav pabeidzis. No 1840. gada E.Todlēbens dienē Dinaburgas sapieru mācību bataljonā, kur viņu ievēro ģenerālmajors Kārlis Šilders (Rīgā dzimušajam tirgotāja dēlam bija liela loma E.Todlēbena militārajā karjerā).
Cara armijas elitei viņš tuvojas Krievu – turku (Krimas) kara laikā, īpaši pēc piedalīšanās Sevastopoles aizsardzībā, kad dienesta pienākumi pildīti par spīti gūtajam ievainojumam. Tālāk E.Totlēbena karjera virzās sevišķi strauji – 1855. gadā viņš jau ir ģenerālmajors, bet no 1863. līdz 1877. gadam – cara armijas inženierdienesta daļu faktiskais vadītājs. 1869. gadā viņam tiek piešķirta inženierģenerāļa pakāpe.
1879. gadā par godu Sevastopoles aizstāvēšanas 25. gadskārtai E.Todlēbens tiek iecelts grāfu kārtā. No 1880. gada E.Todlēbens ir Ziemeļrietumu ģenerālgubernators.
Eduards Todlēbens miris 1884. gada 19. jūnijā Vācijas pilsētiņā Bad-Sodenā, izvadīts Rīgā, apbedīts Sevastopolē, kur 1909. gadā viņam uzcelts piemineklis.
Līdz Pirmajam pasaules karam Rīgā bija Todlēbena bulvāris un ģenerālim veltīts piemineklis.
Vai ģenerālis runājis mātes valodā?
Todlēbenam veltītajā nekrologā, kas publicēts latviski izdotajā žurnālā «Mājas Viesis» (1884, nr.29), lasām: «Kamēr cilvēks dzīvo, tikmēr viņa tautības jeb celma, no kura cēlies, gandrīz nemaz neievēro.» Minētajā publikācijā atzīmēts, ka pēc ievērojamas personas nāves viņa tautieši «mēģina piesavināties slavena vīra cilti». Tālāk tiek apcerēta vācu žurnālistu polemika ar krievu kolēģiem, kas par Todlēbena cienīgu kapavietu izraudzījušies vai nu Sevastopoli, vai Pēterburgu, nevis Rīgu. Visbeidzot «Mājas Viesis» atgādina, ka Todlēbens dzimis Mītavā un par rīdzinieku dēvējams tikai tādā ziņā, ka bērnībā tur dažus gadus dzīvojis. Cita starpā žurnāls atgādina, ka ievērojamais nelaiķis allaž klusējis par savu izcelsmi.
«Mājas Viesa» publikācija izsauca asu reakciju baltvācu presē. Drīz vien savu versiju «ģenerāļa Todlēbena» lietā sniedza laikraksts «Rig.Tageblatt», proti, E.Todlēbens cēlies no Sakšu muižniekiem. Vienā no atbildes rakstiem «Mājas Viesis» atstāsta laikraksta «Baltijas Zemkopis» (iznāca Jelgavā!) korespondenta liecību par E.Todlēbena viesošanos ievainoto lazaretē. Apstaigājot lazareti, viņš piestājis pie kāda ievainotā, kas slikti runājis krieviski. Redzēdams klātesošo izbrīnu, dzirdot abus cīņubiedrus runājam «nesaprotamā valodā», E.Todlēbens smiedamies teicis, ka ievainotais karavīrs ir latvietis un ģenerālis ar viņu runājot «mātes valodā».
Janovičs, Johanovičs, Ivanovičs?
Līdz šim plašāko informāciju par inženierģenerāļa gaitām sniedz Nikolaja Šildera monogrāfija1. Autors norāda, ka «krievu Todlēbeni» cēlušies senas muižnieku dzimtas Tīringenē (kādreiz Saksijas, tagad Vācijas teritorijā).
Todlēbenu dzimtas izcelsmei pieskāries arī baltvācu vēsturnieks Karls Otto Šlauss (Schlau). 1995. gadā Vācijā izdotajā grāmatā «Mītava gadsimtu griežos» (Mitau im Jahrundert) minēts, ka ģenerāļa vectēvs bijis Insterburgas (Austrumprūsijā) tirgotājs Teodors Frīdrihs Todlēbens, kas «ieprecējies» Sabilē.
Kā redzams, N.Šildera un K.O.Šlausa versijas ir pretrunīgas. Austrumprūsiju (tagad Kaļiņingradas apgabals) no Tīringenes šķir liels attālums (apmēram 1000 kilometru).
Cita interesanta iezīme. Ir zināms, ka 18. gadsimtā Krievijas armijā dienējis kāds ģenerālis, arī grāfs, Gotlībs Henrihs Todlēbens, dzimis Saksijā, dienējis Austrumprūsijā. Pēc K.O.Šlausa versijas, turpat un tajā pašā laikā atradies ģenerāļa vectēvs.
Tādēļ nav izslēgts, ka Teodors Frīdrihs Todlēbens bijis no dzimtkunga varas izbēdzis Kurzemes zemnieks, kurš Austrumprūsijā ticis pie mantas un brīvības, pieņēmis krogus sarunās dzirdēto Todlēbena uzvārdu, kas piederējis minētās Saksijas aristokrātu dzimtas pārstāvim. Pēc tam kā brīvs tirgotājs viņš atgriezies Kurzemē.
Jelgavā dzimušā ģenerāļa biogrāfiskie dati iekļauti prestižajā «Meijera konversācijas leksikonā»2, kur zīmīga detaļa mūs tuvina «Todlēbena lietas» atrisinājumam. Enciklopēdijas 16. sējuma 962. lappusē minētais Todlēbena tēva vārds ir Janovičs, nevis Johanovičs vai Ivanovičs. No kurienes šāds ieraksts?
Bad-Sodenas kūrorts, kurā mūža nogalē ārstējās Todlēbens, atrodas netālu no Leipcigas – enciklopēdijas izdošanas vietas. Tādēļ varam pieņemt, ka ģenerāli apmeklējuši enciklopēdijas līdzstrādnieki – ar mērķi precizēt viņa biogrāfijas datus. Iespējams, nāves priekšnojautās Todlēbens nosaucis savu patieso tēva vārdu vai pat tautību, pretī saņemot solījumu viņa teikto publicēt. Bet, tā kā enciklopēdija bija domāta galvenokārt vācu auditorijai un Todlēbena slava nenoliedzami glaimoja vāciešu patriotiskajām jūtām, enciklopēdijas darbinieki izpildīja tikai pusi no solījuma. Tika publicēts ģenerāļa tēva vārds, bet noklusēta tautība.
Jāatzīmē, ka minētais tēva vārda ieraksts palicis neievērots visās līdz šim pieejamajās publikācijās par Eduardu Todlēbenu**.
Šodien zināmais attaisno meklējumus
Visbeidzot, jautājumā par inženierģenerāļa izcelsmi pievērsīsimies ievērojamā valodnieka, folklorista un etnogrāfa Pētera Šmita viedoklim:
«Ja nu Todlēbena vectēvs bija Kandavas zemnieks (šāda versija atrodama, piemēram, «Mājas Vieša» publikācijās – A.C.), tad viņš droši vien bija latvietis. Grūti iedomāties, ka 18. gadu simtenī Kandavas zemnieku starpā bijuši kādi vācieši. Uzvārds šai jautājumā maz ko nozīmē, jo latvieši jau labprāt ir pieņēmuši savu kungu vārdus, piemēram, Barons, Kampenūzis, Pelkavs, Līvens, Šillers u.t.jpr. Īsti vācieši būtu arī šo vārdu rakstījuši «Todtleben» vai «Todleben», nevis «Totleben», kā rakstījis pats ģenerālis. Tāpat nav jāšaubās, ka Kandavā jeb tās apkārtnē būs dzīvojis kāds īsts vācietis «Todtleben», no kā mūsu Totlēbena senči būtu patapinājuši savu uzvārdu. Man ir stāstīts, ka tādi Totlēbena tuvinieki Jelgavā gan mājā runājuši vāciski, bet atzinušies, ka cēlušies no latviešiem.»3
Ne mazāk būtiski – zinātnieks, līdzīgi «Mājas Viesim», sniedz liecības, ka par pārkrievojušos vācieti uzskatītais ģenerālis ar karavīriem sarunājies latviski.
Starp citu, P.Šmita viedoklim līdzīgs atrodams arī mana tēva, ilggadēja dzelzceļa darbinieka Rūdolfa Cīruļa, atmiņu stāstījumos, kas daļēji publicēti Jelgavas izdevumos:
«Toreiz, divdesmito gadu sākumā, strādāju Rīgas – Jelgavas šosejas remontdarbos. Pīppauzēs mēs, puikas, mutes atplētuši, klausījāmies vecvīru atmiņās par kara dienesta gadiem – arī atstāstu, kā aukstajā ziemā pie Pļevnas cietokšņa Bulgārijā karaspēku apstaigājis pats augstākais ģenerālis, kurš latviešu zaldātu pulciņam, kas sildījās pie ugunskura, jautājis: «Čē źąźīé ćóįåšķčč ńīėäąņčźč?» «Ģū źóšė˙ķäńźčå, Āąųå Āūńī÷åńņāī!»*** Tālāk sekojis lielā ģenerāļa teikums skaidrā latviešu valodā: «Kā klājas kurzemniekiem? Vai neesat nosaluši?» »
P.Šmits šaubās, vai «īsts Rīgas vācietis, kas teju vai visu mūžu pavadījis krieviskā vidē, jebkad izrādītu interesi par «savas dzimtenes ļaudīm», proti, latviešiem.
Tiesa, pievienojoties trimdas dzejniekam un kultūrvēsturniekam Andrejam Johansonam, ar nožēlu jāsecina, ka P.Šmita uzskats par Jelgavā dzimuša ģenerāļa latvietību nav guvis plašāku ievērību4. Vienlaikus A.Johansons atzīmē, ka, salīdzinot ar Ernstu Bīronu, kura nelatviskā izcelsme mūsdienās vēsturniekiem parasti nevieš šaubas, Todlēbena gadījumā ir «vairāk pieturas punktu, kas attaisnotu jaunus meklējumus».
—
* Ģenerālis – no latīņu valodas dux generalis, praefeetus generalis – burt. ‘kopējs priekšnieks’.
** 90. gados Todlēbena vārds Latvijas preses izdevumos parādās reti, turklāt autori viņu piemin kā vācbaltieti.
*** «No kādas guberņas, zaldātiņi?» «Mēs esam kurzemnieki, Jūsu Labdzimtība!» Krievu val.
1. N.Šilders. Grāfs Eduards Ivanovičs Todlēbens. Sanktpēterburga, 1885 –1886 (krievu val.). Monogrāfijas autors ir rakstā minētā K.Šildera dēls, vēlāk Nikolaja inženierakadēmijas direktors.
2. Meyers Konversation Lexicon. Leipzig, Wien, 1897.
3. Šeit un turpmāk P.Šmits citēts no izdevumiem «Kadets» un «Izglītības Ministrijas Mēnešraksts», 1933, nr.4 un nr.3.
4. Eseju krājums «Vēju mezgli», Stokholma, 1963.
