Pastāv uzskats, ka ūdens patēriņš raksturo valsts vai reģiona attīstību. Patlaban, vidēji ņemot, viens jelgavnieks diennaktī tērē 135 litrus.
Pastāv uzskats, ka ūdens patēriņš raksturo valsts vai reģiona attīstību. Patlaban, vidēji ņemot, viens jelgavnieks diennaktī tērē 135 litrus. Senajiem romiešiem, kas savos ziedu laikos bijuši kā uzburti uz strūklakām, šis rādītājs sasniedzis pat četras tonnas. Varbūt tomēr nevajadzētu sevi noniecināt. Jādomā, ka sācies cits laiks, kam raksturīga dabas balvu taupīšana un saprātīga lietošana. Taču, kādi bijuši ūdensapgādes pirmsākumi Jelgavā?
Dzeršanai, laivošanai un malšanai
Tagad varētu likties dīvaini, bet pētījumi apstiprina, ka pat līdz 1934. gadam jelgavnieki lielākoties dzēra upes ūdeni. 17. gadsimta vidū hercogs Jēkabs saprata, ka viņam citas izejas nav, jārok apmēram 3, 5 kilometrus garš kanāls, kas savienotu Svēti ar Driksu un pievadītu ūdeni pilsētnieku mājām. Darbi veicās labi, un 1660. gadā hidrotehniskā būve bija gatava. Šī ūdens maģistrāle bija ērti izmantojama arī laivām, ar kurām no kuģu piestātnēm varēja pievest preces tieši pie pilsētā izvietotajiem veikaliem un noliktavām. Vēl viens labums no kanāla bija tāds, ka uz tā vietā, kur tagad atrodas Hercoga Jēkaba laukums, tika uzbūvētas ūdensdzirnavas.
Attiecībā uz ūdensapgādi ir dokumenti, kas liecina, ka 1858. gadā, pilsētas iedzīvotājiem sasniedzot divdesmit tūkstošus, no 720 namiem apmēram 500 bija pieslēgti koka ūdensvada cauruļu tīklam. Šīs caurules tika izdobtas no priedes. Vēl šobaltdien pilsētā, veicot zemes darbus, šad tad atrodas šie veco amatnieku darinājumi, un redzams, ka tie ir labi saglabājušies. Koka pumpji gan tagad ir liels retums. Ir ziņas, ka 19. gadsimtā šī ūdensvada sistēma vienreiz gadā tikusi tīrīta un to uzraudzījuši īpaši pumpmeistari.
Torņa ūdens nāk bez pumpēšanas
19. gadsimta beidzamais ceturksnis bija laiks, kad vairāk nekā 200 gadu kalpojusī ūdensapgādes sistēma sāka neapmierināt pilsētnieku prasības. 1878. gadā kā lietpratējs tika pieaicināts Rīgas Politehniskā institūta profesors Malchers. Viņš ieteica izbūvēt no Svētes apmēram divus kilometrus garu 620 milimetru diametra betona cauruļvadu, kas novadītu ūdeni uz ūdenstorni. Lai panāktu to, ka Svētes ūdens ar pašteci plūstu betona cauruļvadā, upē bija jāuzbūvē aizsprosts, kas paceltu tās līmeni šajā vietā par apmēram pusotru metru. Savukārt, lai ūdeni dabūtu augšā tornī, bija nepieciešama tvaika mašīna. Vispirms, protams, vajadzēja pašu torni uzcelt. Tas 1881. gadā izdevās itin labi, par ko vēl šodien var pārliecināties katrs, kam iznāk tuvoties Ūdensvada ielai. Līdz jelgavnieku mājām ūdeni aizvadīja nu jau vairs ne koka, bet gan čuguna cauruļvadi. Arī tie vietām kalpo vēl šodien. Par to gan liela prieka nav, jo vairāk nekā simts gados metāls ir pagalam izrūsējis. Turklāt mazais cauruļu diametrs vairs pavisam neatbilst mūsdienu prasībām.
Pazemes ūdens tomēr tīrāks
19. gadsimta beigās vairākkārt pilsētā uzliesmoja vēdertīfs. 1882. gada pavasarī profesoram Malcheram bija jādod pilsētas valdei paskaidrojums, kāpēc sistēmā ievadītais Svētes ūdens ir netīrs. Tika būvēts filtrs, upē izrakts mākslīgs līcis, kur ūdenim vajadzētu nostādināties. Taču tas īsti nelīdzēja. Tīfa un pat atsevišķi holēras gadījumi turpinājās un, kā zināms, tajā laikā bieži vien beidzās letāli.
Eiropas inženiertehniskā doma sāka nosliekties par labu salīdzinoši tīro pazemes ūdeņu izmantošanai. Jelgavā pirmā publiskā artēziskā aka Tirgus laukumā tika izbūvēta jau 1841. gadā. Taču stingri pamatoti pasākumi šajā virzienā īstenojās no1906. līdz 1911. gadam, kad Rīgas Politehniskā institūta profesors Doss, veicot izpēti plašā apkārtnē, atklāja, ka pilsētas vajadzībām pietiekami labas kvalitātes artēziskie ūdeņi ir Ruļļu kalnos (apmēram sešus kilometrus no ūdenstorņa). 1914. gadā tika izbūvēta eksperimentāla aka, taču tālāko uz pāris gadiem pārtrauca karš. Vācu laikā Karalauču būvfirma izraka divas lielas artēziskās akas, kas spēja apmierināt karā cietušās un lielā mērā bēgļu pamestās pilsētas vajadzības. Drīz šie urbumi sāka apsīkt, un 1922. gadā pazemes ūdeņiem vajadzēja jaukt klāt Svētes ūdeni, kas atkal izraisīja vēdertīfa gadījumus.
1931. gadā pilsētas dome iecēla komisiju, kas turpināja profesora Dosa iesāktos pētījumus Ruļļu kalnos gruntsūdeņu iegūšanai. 1932. gadā tika apstiprināts šāds jaunās ūdens apgādes plāns:
1) Ruļļu kalna gruntsūdens ierīkošanai pie Ruļļu mājām Svētes pagastā ierīkojamas jaunas gruntsūdens akas, kas ūdeni caur 350 mm diametra čuguna pašteces vadu novadītu līdz ūdenstornim;
2) pie ūdenstorņa izbūvējama 1200 kubikmetru tilpuma pazemes ūdenskrātuve (līdzšinējās 390 kubikmetru tilpuma krājakas vietā);
3) ūdens pacelšanai tornī 28 metru augstumā izbūvējama pilnīgi jauna elektrisko sūkņu stacija (līdzšinējās tvaika mašīnas vietā);
4) tvaika virzuļu stacija ierīkojama tā, lai pēc vajadzības varētu tīklā dot Svētes upes ūdeni, artēzisko ūdeni vai Ruļļu kalna gruntsūdeni, katru atsevišķi vai savstarpējos sajaukumos;
5) ja izrādītos, ka Ruļļu kalns nespēj dot pilsētai vajadzīgo ūdens daudzumu un tāpēc būtu jāpiejauc cietais artēziskais ūdens, Ruļļu kalna aku rajonā izbūvējama apūdeņošanas stacija mākslīgai gruntsūdeņu pavairošanai.
1933. gadā Latvijā modernākā automātiskā sūkņu stacija, kuru projektējuši pilsētas domes inženieri J.Jansons, A.Feierabends un Budīlins un kura sastāv no trim sūkņiem (ar jaudu 100 l/sek. pie 31 m pacelšanas augstuma), darbojas vēl šodien. Vecās tvaika mašīnas gan tika uzspridzinātas, jo lielais pazemes rezervuārs ļāva uzkrāt ūdeni pietiekamā daudzumā, un var teikt, ka kopš 1934. gada jelgavnieki upes ūdeni no krāna vairs nav dzēruši. Tagad ir citas kvalitātes problēmas, piemēram, ūdens atdzelzošana, bet tas jau ir cits stāsts.
Paldies SIA «Jelgavas ūdens» darbiniekiem Jānim Laizānam, Edmundam Efertam, Jānim Bērziņam, Kārlim Pogulim, ūdensvada muzeja veidotājiem u.c par palīdzību materiāla tapšanā.
