Aivars Liepiņš, strādā pastā: Es esmu madonietis, tātad latvietis.
Aivars Liepiņš, strādā pastā:
Es esmu madonietis, tātad latvietis. Lietuvā ieprecējos un dzīvoju nu jau divdesmit gadu. Paradokss ir tas, ka ar savu sievu neiepazinos ne Latvijā, ne Lietuvā – pirmo reizi satikāmies Igaunijā, vēlāk arī Maskavā. Es Tartu Universitātē kārtoju esperanto valodas eksāmenu un gribēju tur arī studēt. Liktenis iegrozījās citādi. Tolaik biju aizrāvies ar igauņu valodas studijām, arī sievai patika valodas.
Tā satikāmies, atradām kopīgu valodu un nu jau audzinām trīs bērnus. Kad iepazināmies, viņa neprata latviešu valodu un es – lietuviešu, taču nekad nesarunājāmies krievu mēlē. Maz pamazām apguvām viens otra valodu, un tagad jau tās pārvaldām brīvi. Es nedomāju, ka dzīve Lietuvā krasi atšķiras no tās Latvijā. Ja būtu nonācis Čečenijā, tad varētu runāt par dzīves apstākļu maiņu, bet te, piemēram, savā Jonišķu rajonā, redzu, ko raida visi četri Latvijas televīzijas kanāli, klausos arī radio. Padomājiet, manā Madonas rajonā vecāki nevar redzēt TV3, bet es kaimiņzemē to skatos brīvi. Kā var runāt par kaut kādu nošķirtību? Ciemojoties pie vecākiem, vienmēr palasu «veco» presi un zinu, kas notiek Latvijas laukos.
Mūsu ģimenē atvases radinām pie abām tautībām, to paražām un valodām. Sākām ar to, ka bērni pie manis vērsās latviešu valodā, bet pie sievas – lietuviešu. Tagad mūsu ģimenē viens bērns pēc tautības ir latvietis, viens – lietuvietis, bet trešais vēl nav izlēmis, kurai tautībai piederēt.
Mūsu vecākā atvasīte – meita – pati vēlējās ģimnāziju apmeklēt Latvijā. Viņa tagad dzīvo pie vecāsmammas Madonā. Es pat nezinu, vai Jonišķos izglītības sistēma ir sliktāka vai labāka: meita tā gribēja, un mēs viņai neliedzām. Pagaidām vēl nav skaidrs, vai dēli arī ies to pašu ceļu.
Ja jūs man jautātu, vai pieļauju iespēju atgriezties Latvijā, tad vēl nesen būtu teicis «nē», bet tagad vairs tik pārliecināts nejūtos. Lietuvas laukos nemaz tik viegli neiet. Kolhozi, kas tika pārveidoti par kaut ko līdzīgu Latvijas paju sabiedrībām, strauji likvidējas, un laukos vispār vairs nav ko darīt. Domāju, ka Latvijā situācija ir labāka un tur darbu atrast vieglāk. Tāpēc neapgalvoju, ka nekad nedzīvošu Latvijā.
Natālija Franckaitiene, strādā viesnīcā:
Arī es Lietuvā nokļuvu apprecoties. Tas bija pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Pirms tam strādāju Dobeles rajona Ukru pamatskolā par skolotāju. Viens un otrs sadraudzības vakars ar Jonišķu draugiem, un es ieskatījos lietuvietī – savā nākamajā vīrā. Man jāapstiprina tas pats, ko jau Aivars teica, – lai arī mēs ar vīru nepratām kaimiņu valsts valodu, nekad ģimenē nemēģinājām runāt krieviski. Tā bija galvenā lieta, kas manā dzīvē mainījās – bija jāiemācās lietuviešu valoda. Par laimi, neesmu no tiem, kam jauna valoda jākaļ galvā 50 gadu – man pietika ar pusgadu.
Taču es esmu latviete. Latvijā man ir daudz draugu un radu. Nevarētu teikt, ka Jonišķos man kaut kā trūkst. Latviju glabāju savā sirdī – pastāvīgi braucu ciemos pie vecākiem un radiem uz Salacgrīvu, tur lasu Latvijas presi, draugi pastāsta par svarīgākajiem notikumiem. Taču gribējās, lai arī citiem Jonišķu latviešiem sava īstā tautība būtu tikpat tuva un sirdī glabāta, tāpēc nolēmām dibināt biedrību, kurā godāsim un sargāsim latviešu tradīcijas, paražas un valodu.
