Zinaīda Grivina: Šeit dzīvoju jau kopš 1965. gada, bet tik slikti te nekad nav gājis. Nabadzīgie rīdzinieki ir nepatīkami kaimiņi – nestrādā, mēslus aiz sevis nesavāc.
Zinaīda Grivina:
Šeit dzīvoju jau kopš 1965. gada, bet tik slikti te nekad nav gājis. Nabadzīgie rīdzinieki ir nepatīkami kaimiņi – nestrādā, mēslus aiz sevis nesavāc. Mums ir mājas vecākā, visi ievērojām kāpņu telpu tīrīšanas grafiku, bet jaunie dzīvokļu īrnieki no galvaspilsētas to neņem vērā. Mums mēsli jāvāc aiz viņiem. Manā kāpņu telpā ir trīs šādas Rīgas nelabvēlīgās ģimenes. Dažas vispār te parādās, te atkal pazūd kā tādas klejojošās ciltis.
Vadims Hvostovs:
Jaunie kaimiņi nav nekādi labie – nekur nestrādā, daudz lieto alkoholu, un tad arī sākas trokšņošana. Dažreiz pat caurām naktīm. Manā kāpņu telpā ir divas šādas ģimenes – viena tikai nesen ieradās no Rīgas un šķiet mazliet kulturālāka – brauc uz Rīgu un laikam tur arī strādā. Es pats te reti esmu, tāpēc man īpaši netraucē viņu «bomžošanās».
Ona Akopjana:
Es strādāju par sētnieci un par ienācējiem rīdziniekiem neko sliktu teikt nevaru. Dažādi cilvēki ir gan Elejā, gan Rīgā. Protams, viņiem nav pietiekamu iztikas līdzekļu, bet, ja tie parādās, lielākā daļa visu nodzer, taču vietējos viņi neaiztiek.
Inese Ivašina:
Viņi ir likteņa pabērni, kurus uz šejieni atveda ar mūsu sētnieces Onas Akopjanas līdzdalību. Viņai ir sakari ar mākleriem, un tad viņa tos nabaga rīdziniekus alkohola reibumā te atved un ierāda kādu dzīvokli. Kad cilvēki no reiboņa atgūstas, sāk saprast, ka iesmērēts slikts dzīvoklis. Bieži viņi ar tiem tā mainās, ka nevar saprast, kur kurš dzīvo. Sūdzas pašvaldībā, ka viņiem nekā nav, neviens nepalīdz. Bet kāpēc tad būtu jārūpējas par Rīgas «bomžiem», ja pagastam sociālās palīdzības līdzekļu ir tik maz, ka neko daudz nevar atbalstīt pat vietējos cilvēkus? Situācija ir šausmīga.
