Desmit gadu laikā cilvēks laukos ir izjutis ne tikai laimīgus, bet arī daudz sāpīgu un pat traģisku brīžu, uzskata Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Baiba Rivža.
Desmit gadu laikā cilvēks laukos ir izjutis ne tikai laimīgus, bet arī daudz sāpīgu un pat traģisku brīžu, uzskata Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Baiba Rivža.
Teritoriālā reforma, nodarbinātība laukos un cilvēks šajos procesos bija Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA), Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) un Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) konferences pamattēmas.
Kas teritoriālās reformas gaitā notiks ar mazajām skolām, pagastmājām, kultūras namiem? Kur ir cilvēka vieta laukos? Kā apturēt bezdarba radīto postu? – šie jautājumi interesē katru no 31 procenta Latvijas iedzīvotāju, kas dzīvo laukos.
Mērķis – apturēt cilvēku aizplūšanu no laukiem
Īpašo uzdevumu ministrs valsts pārvaldes un pašvaldī-
bu lietās Jānis Bunkšs teritoriālo reformu raksturo kā līdz galam neizstrādātu.
– Kamēr likuma projekts vēl nav sagatavots un iesniegts Saeimā, par to ir jārunā
un jādiskutē dažādās auditorijās,– uzskata
J.Bunkšs.
Tā kā jūtama ir tendence reformu politizēt un pārvērst par varas reformu, ministram svarīgi šķiet noskaidrot tās iemeslus, cilvēka vietu varas sistēmā un reformas sagatavošanā.
Pašlaik Latvijā ir 483 pagasti, 69 mazās un septiņas lielās pilsētas (tostarp arī Jelgava), Kandavas novads un 26 rajonu pašvaldības.
Reformas norises gaitu regulē 1998. gada 21. oktobrī pieņemtais Administratīvi teritoriālās reformas likums. Tas paredz, ka šogad noslēdzas izpētes process, no 2000. līdz 2002. gadam paredzēta teritoriju apvienošanās vai sadarbība, 2003. gads domāts analīzei, bet 2004. gadā jāstājas spēkā koriģētai koncepcijai. Laikā no 1997. līdz 2000. gadam reformai paredzēts izlietot 1,7 miljonus latu, no kuriem vairāk nekā 20 procentu ir Eiropas Savienības līdzekļi.
Pašlaik administratīvi teritoriālās reformas darba grupa izstrādājusi divus Latvijas reģionālā iedalījuma modeļus: vēsturisko (4+1 – Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale un Rīga) un centra (8+1 – Ziemeļkurzeme, Dienvidkurzeme, Zemgale, Ziemeļvidzeme, Vidusdaugava, Ziemeļlatgale, Dienvidlatgale, Pierīga un Rīga). Darba grupa uzskata, ka reģionu skaitam jābūt pēc iespējas mazākam. Eiropas prasībām atbilst reģions ar 200 tūkstošu iedzīvotāju. Tas varētu būt vienīgi Latvijas iedalījums piecos apriņķos.
Kurš modelis labāks? Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju (60 procentu) reformu vērtē negatīvi. Taču rajonu vadītāju domas dalās. Šogad tiks pabeigta 17 rajonu izpēte, un to liktenis noskaidrosies nākamo divu gadu laikā. Šis solis būs izšķirīgs arī pagastu infrastruktūrai.
Kādi ir reformas mērķi? Vietējās reformas mērķi ir piesaistīt investīcijas un attīstīt uzņēmējdarbību, bet reģionālās – koncentrēt līdzekļus un ar projektu palīdzību piesaistīt ES naudu. Taču par galveno uzdevumu J.Bunkšs uzskata apturēt cilvēku aizplūšanu no laukiem.
Laukos ir maz uzņēmumu. Tie bieži darbojas uz pašvaldību budžeta rēķina. Pagastos trūkst speciālistu – juristu, attīstības plānotāju, ekonomistu, finansistu –, bet izpilddirektors bieži vien ir kādas partijas iecelta politiska figūra. Augsts bezdarba līmenis ir Latgalē – 20 procentu un vairāk. Kā ar to cīnīties?
Vācijā reformēt palīdz valdība
Elke Knappe no Leipcigas Reģionālās ģeogrāfijas institūta stāstīja par savas valsts pieredzi, kur valdība finansē mazo biznesu laukos un tūrisma programmu «Atvaļinājumi lauku saimniecībās». Arī Vācijas laukos bezdarbs sasniedz 20 līdz 25 procentus. Laikā no Berlīnes mūra krišanas līdz 1994. gadam strādājošo skaits uz 100 hektāriem lauksaimniecības zemju samazinājies septiņas reizes. 20 procentu no «samazinātajiem» aizgāja pensijā, sievietes kļuva par mājsaimniecēm, bet 40 procentu – pārkvalificējās. Atlikušie 20 procenti turpina darbu lauksaimniecībā vai radniecīgās nozarēs. Ir arī citas iespējas – iesaistīties pakalpojumu nozarē vai braukt strādāt citur. Vācijā pēdējos gados vērojama tendence, kad lielās pilsētas sev pievieno lauku teritorijas un laucinieki automātiski kļūst par pilsētniekiem. Latvijas lauku iedzīvotāji izjūt lepnumu par to, ka ir zemes privātīpašnieki, un negrib ne pievienoties, ne apvienoties.
Laukiem ir daudzveidīga nozīme
– Desmit gados Latvijas laukos izveidojies darba tirgus un notikušas būtiskas šķiriskās struktūras izmaiņas, – tā situāciju raksturo Baiba Rivža. Pašlaik nodarbinātības struktūra lauksaimniecībā ir šāda:
darba devēji – 3,6 procenti, darba ņēmēji – 58,5 procenti, pašnodarbinātie – 21, 5 procenti un neapmaksātie ģimenes locekļi – 16, 4 procenti.
Profesore uzskata, ka turpmāk laukos jāpalielina darba devēju un pašnodarbināto skaits, bet jāsamazina neapmaksāto ģimenes locekļu skaits, kas nereti ir slēptā bezdarba forma. Tendence samazināt lauksaimniecībā nodarbināto skaitu saglabāsies. Taču masveidā lauku iedzīvotāji vēl nebrauc darba meklējumos uz pilsētām. To kavē vājā mobilitāte, bailes būt atkarīgam, informācijas trūkums, izolētība un zems uzticēšanās līmenis. Taču Baiba Rivža uzskata, ka pamatu pamats ir izglītība, un tāpēc lielas cerības liek uz neklātienes vidusskolu konsultāciju punktiem un reģionālajām augstskolām.
Lauciniekam ir jāiemācās gūt ienākumus no dažādiem avotiem, bet uzņēmējiem – apgūt jaunu domāšanas veidu.
Nākotne ir rūpnieciska tipa uzņēmumiem
LZA īstenais loceklis akadēmiķis Arnis Kalniņš atzīst, ka lauksaimnieciskajā ražošanā, pateicoties daudzkārtējam «politikas remontam», stāvoklis ir kritisks. Taču laucinieka, tāpat kā jebkurā citā tautsaimniecības nozarē nodarbinātā, mērķis ir dzīvot, strādāt un saņemt algu. A.Kalniņš par Latvijai piemērotu atzīst Francijas modeli, kur lauksaimnieciskajā ražošanā nodarbināti četri procenti, bet pavisam laukos mīt 35 procenti valsts iedzīvotāju. To panāk, mainot nodarbošanos, bet nemainot dzīvesvietu. Taču jaunas darbavietas laukos nerodas pašas no sevis un ar mazajiem kredītiem vien nekas nebūs līdzēts, uzskata zinātnieks. Tāpēc pienācis laiks domāt par rūpnieciska tipa ražotņu vai lielu uzņēmumu filiāļu būvniecību laukos. A.Kalniņš tādēļ ierosina laukos redzamās pamestās būves šādiem nolūkiem atdot par velti. Viņš arī prognozē, ka naturālās saimniecības Latvijā pastāvēs vēl piecus līdz divpadsmit gadus.
