Žēlabains meičas palīgā sauciens no kūtsaugšas satricina visu lauku sētu. Tas atskan brīdī, kad kāzinieki meijām rotātā vāgūzī tikko kā sasēduši pie brokastgalda un uz brīdi pierimuši čalot.
Žēlabains meičas palīgā sauciens no kūtsaugšas satricina visu lauku sētu. Tas atskan brīdī, kad kāzinieki meijām rotātā vāgūzī tikko kā sasēduši pie brokastgalda un uz brīdi pierimuši čalot.
Kas par lietu?! Visi kā viens esam kājās, lai steigtos uz notikuma vietu, kas viesiem nesen bijusi īsas atelpas un vasaras saulgriežu nakts sapņu valstība. Kur gan citur, ja ne siena pantā ir vislabākais nosnaudiens, kad ir izdziedātas visas dziesmas un gaužām viegla kļuvusi alus muca!
Vērīgākie pamanījuši, ka glābēju vidū nav līgavas māsiņas Ilgas un līgavaiņa darbabiedra Kārļa, kas bija ievērots kopš sākta gala kā malā stāvētājs. Nevienu meiču dejot neuzlūdza.
Kāzas nebija sevišķi vērienīgas, un tad jau katrs viesis ir jo pamanāmāks. Kārlis, izskatīgs un augumā ražens, vīru bariņā vien bija turējies, lai gan glāzi bieži necilāja. Vēroja, klusēja. Tāds kūtrums sāka ērcināt kāzu viešņas tā taču var vecpuisī līdz mūža beigām nodzīvot!
Bet no kūtsaugšas dzirdami jau pavisam izmisīgi saucieni pēc glābiņa. Atklājas neiedomājama aina: zvejnieku tīklā sapinusies brēc Ilga. Tīkla otrs gals apmests Kārlim ap viduci. Viņš, atkritis siena pantā pāris soļu no meičas, krāc savu krākšanu. Bet varbūt tikai izliekas dziļā miegā esam.
Kārlis tiek stutēts stāvus, lai nu iet nāriņu no tīkla pestīt laukā. Bet šim tikai viena valoda: «Tas tīkls nav mans, es to neesmu metis!»
Tā vai citādi kaitējums līgavas māsiņai nodarīts un nevar iztikt bez izlīgšanas. «Kārlim un Ilgai rūgts!» skan bez mitas. Vakar tik lēnīgais puisis aši sabučo Ilgu tik cēli, ka visiem mutes paliek vaļā. Te tev nu bija kūtrais Kārlis!
Vēlāk viņi abi jau griež valsi. Un tikai nakts zina noslēpumu – kurš kuram to tīklu metis un kā tas vispār no mājas bēniņiem siena pantā ticis.
