Latviju Otrais pasaules karš plosījies daudz vairāk nekā Pirmais. Iznīcinātas vairākas pilsētas, tostarp Jelgava, neskaitāmas lauku sētas, vēsturiskas celtnes, kultūras pieminekļi. Sevišķi lieli ir mūsu tautas dzīvā spēka zaudējumi, kas radās okupācijas varu nelikumīgo moblizāciju, daudzo bēgļu, nacionālās pretestības un padomju varas represiju dēļ. Latvijas zemē guldīti 100 000 dažādu tautību vācu karavīru, no kuriem daudzi necīnījās par nacionālsociālisma idejām, bet pret komunisma draudiem savās zemēs. Esmu pieredzējis vācu karavīru ienākšanu Latvijā pēc Baigā gada notikumiem. Viņus sagaidīja ar ziediem un Latvijas karogiem kā atbrīvotājus no boļševiku terora un briesmu darbiem. Sauca pie atbildības padomju aktīvistus un čekas ļaundarus. Nebija izprotams viņu antisemītisms, jo arī padomju vara Baigajā gadā nežēlīgi izrēķinājās ar 5000 Latvijas ebreju. Par to neviens šodien nerunā un nevēlas atgādināt. Otro reizi piedzīvoju padomju armijas īstenoto trešo okupāciju 1945. gada maijā Kurzemē, kas nebija atbrīvošana, bet laupīšana, nesaudzīga izrēķināšanās bez tiesas ar Latvijas patriotiem, sievu un meiteņu piesmiešana, kam sekoja arestu, deportāciju un nāves sodu terora pilni 50 padomju varas gadi. Latvijā tiesāti vairāk nekā 57 000 dažādu tautību Latvijas pilsoņu. Bet vairumu arestēja un aizsūtīja vergu darbos uz Gulagu bez tiesas spriedumiem. To nevar aizmirst un piedot! Vācija atzinusi savus noziegumus pret cilvēcību, bet mūsu austrumu kaimiņš nevēlas atzīt, ka bijušas trīs Latvijas okupācijas, kā arī noziegumus pret cilvēci savā valstī visā bijušās PSRS teritorijā, kur cilvēki pilnībā iepazinās ar patiesību drūmajos padomju varas gados un šodien lieto tās atribūtiku, sarkanos karogus pat ar rokas granātu simboliem.Otrajā pasaules karā Latvijas padomju karavīru kapos apbedīti 160 000 kritušo. Milzīgs ir vācu gūstā kritušo 300 000 sarkanarmiešu badā un slimībās mirušo skaits. Daļa, kurus nosūtīja darbos pie saimniekiem, izdzīvoja. Bet viņu barotājus represēja. Padomju gūstā Latvijā miruši 12 000 vācu karavīru. Visi minētie nelaimīgie cilvēki ir Otrā pasaules kara upuri, kuriem jāpieskaita vēl bojāgājušie civiliedzīvotāji visā pasaulē, kuru skaits jāraksta ar sešām nullēm.6. maijā Āgenskalna ģimnāzijā tikos ar Latvijas neatkarības atjaunošanas gados uzaugušiem skolēniem. Pārsteidza viņu nepilnīgās zināšanas par Latvijas vēsturi un patriotisma trūkums. 8. maija rītā autobuss ar 48 interesentiem devās svētceļojumā uz Kurzemes cietokšņa kauju laukiem. Pirmais brauciens notika 1989. gada 8. maijā, piedalījās 12 interesentu. Līdztekus Jelgavas Latviešu biedrības biedriem tajā piedalījās arī represētie, bijušie leģionāri, studenti. Daudz jelgavnieku ieradās Lestenē ar savām automašīnām. Cauri izpostītajai, karā sagrautajai Kazupes muižai, pāri agrākajiem ierakumiem devāmies uz Džūksti. Tur apskatījām pieminekļus Latvijas atbrīvotājiem, padomju varas represētajiem latviešu un vācu karavīru apbedījumu vietā Džūkstes kapsētā. Ar klusuma brīdi un ziediem godinājām kritušo varoņu piemiņu. Kā smags pārmetums tiem, kas vēl pēc kara cīnās ar kritušajiem karavīriem, parkā rēgojas 1991. gada 5. decembrī saspridzinātās piemiņas zīmes un apgānītais piemineklis latviešu leģionāriem. Par nežēlīgajām kaujām ceļā līdz Džūkstei liecina pieci padomju karavīru brāļu kapi, kuros apbedīti vairāki tūkstoši kritušo. Tie visi, pašvaldību un vietējo skolēnu apkopti, sagaida 9. maiju.No Pienavas palikušas tikai lielās bunkuru bedres. Nav pat māju drupu. Vienīgi slavenās pienotavas pamati liecina par lielo apdzīvoto vietu, kuru otrā kauju dienā ieņēma latviešu 130. korpusa strēlnieki, pārraujot vācu fronti septiņu kilometru dziļumā. Lai godinātu ap 1200 kritušo varonību, noturējām klusuma brīdi pie akmens plāksnēm, kur lasāmi daudzu latviešu uzvārdi. Viņi bija daļa no 57 000, ko padomju vara mobilizēja 1944. gada rudenī, sūtot nepārtrauktos uzbrukumos arī pret 19. divīziju.Piedalījāmies dievkalpojumā un svētbrīdī Lestenes brāļu kapos. Priecēja armijas orķestris, daudzie karavīri, zemessargi un dalībnieki no visiem Latvijas novadiem. Tālākais ceļš noveda Bikstu pagasta Abaviešos, kur ierīkota piemiņas zīme – akmens par godu 19. divīzijas trieciena bataljona komandierim majoram Ernestam Laumanim. To iesvētījām viņa 101. dzimšanas dienā. Piemiņas akmeni uzlika Liepājas leģionāri «laumanieša» Artura Vindera vadībā – 1945. gada 22. martā tika atvairīts septiņu tanku un kājnieku uzbrukums 19. divīzijas sakaru centram.E.Laumani varam uzskatīt par savu novadnieku, jo pēc 25 gadiem Gulagā viņš apmetās uz dzīvi Ozolnieku pagastā, ceļa pagriezienā pie Rubeņu mežsargmājas. Šodien ēkas vairs nav. Pirmajā vasarā viņš sargāja mežu no ugunsgrēkiem LLA mežsaimniecības ugunsnovērošanas tornī. Bet vēlāk līdz savai nāvei 1968. gada 13. decembrī strādāja Jelgavas Cukurfabrikā.
