Mazais dobelnieks Igors K. ilgu laiku klaiņoja. Māte un patēvs bieži lietoja alkoholu un par puisēnu nelikās ne zinis.
Mazais dobelnieks Igors K. ilgu laiku klaiņoja. Māte un patēvs bieži lietoja alkoholu un par puisēnu nelikās ne zinis. Viņa īstā tēva atrašanās vieta nav zināma. Saskaņā ar Dobeles rajona padomes lēmumu turpmāk Igors dzīvos Lejasstrazdu bērnu patversmē.
Tērvetes sociālās aprūpes centra bērnu nodaļa kļuvusi bagātāka par divām meitenēm no Auces. Olitas un Maijas mātei Zitai V. Auces bāriņtiesa atņēma vecāku varu. Viņa kopā ar savu civilvīru lieto alkoholiskus dzērienus, un pēdējos pāris mēnešus abi ir pazuduši nezināmā virzienā. Meitenītes, kā prazdamas, mājās saimniekojušas vienas pašas.
Šādas un līdzīgas ģimenes Dobeles pusē nav mazums. Pagasttiesu un skolu valdes sagatavotus materiālus par dzērāju bērnu ievietošanu bērnunamos rajona padomes deputāti apstiprina vai katrā sēdē. Nav viegli izlemt otra likteni, vēl vairāk, ja tas ir bērns. Bet ja citas izejas nav, ja vienīgā vieta, kur saņemt siltu ēdienu, tīru gultu, kaut mazdrusciņ cilvēkmīlestības, ir bērnunams? Deputāti ceļ roku un balso «par».
Lejasstrazdu bērnunamā sestdienas pēcpusdienā daļa bērnu rotaļājas rudenīgās saules pavēsajos staros, citi uzturas telpās. Patversmes teritoriju ieskauj drošības žogs, bet to pat var nemanīt, ja ierauga nelielo bērnu ciematiņu. Tajā ir rotaļu laukumi, glīti zālieni, betonēti celiņi. Tīrība un kārtība valda telpās. Kas grib, var spēlēties diviem līdz četriem bērniem domātās istabiņās, kas grib – var skatīties Japānā ražotu televizoru.
1. septembri «Lejasstrazdos» sagaidīja 32 bērni. Viņi sadalīti vecuma grupās – no viena līdz sešus gadus vecie un no septiņus līdz 16 gadus sasniegušie. Apaļi bāreņi ir tikai trīs, pārējiem kaut kur mīt māte vai tēvs, vai pat abi divi. Lai gan vecāku tiesības tiem ir atņemtas, viņi joprojām drīkst satikties ar saviem bērniem un patiesas labošanās gadījumā ņemt bērnus atpakaļ ģimenē. Tas gan diemžēl esot liels retums.
Bērnunamā māca dažādas lietas, arī rokdarbus un pat naudiņas taupīgu izlietošanu: mazajiem katru mēnesi tiek dota kabatas nauda – 30 santīmu, lai mācās tērēt tikai to, kas ir viņa. Pateicoties lietoto apģērbu pievešanai no ārzemēm, bērni ir apģērbti, taču ļoti trūkst apavu. Katrs no tiem ir lāpīts un līmēts neskaitāmas reizes.
Tiklīdz bērnunamā parādās kāds svešinieks, tā mazie līp riņķī kā bišu spiets. Katrs rāda savu mantiņu, savu stūrīti, velk aiz rokas un aicina draudzēties. Katra acīs ir cerība sagaidīt mīlestību. No tā ceļas arī dusmas un greizsirdība – ja audzinātāja kādam ir padevusi roku, tūliņ arī citi grib to pašu, gaida galviņas noglāstīšanu, mīļu vārdu – tieši to, kā viņiem trūcis ģimenē. «Onkulīt, neej prom!» asarainā balsī lūdzas mazulis un tur pie rokas svešinieku, kas kādu brīdi ar viņu paspēlējies. Bet onkulim jāiet, un viņš smagu sirdi ver ciet dzīvu vecāku bāreņu nama vārtus. Vārtus, aiz kuriem mīt mazais cilvēks, kas nav vainīgs, ka viņa tēvs’māmiņa ir visiem viena – grupas audzinātāja…