Lietuvieši pieņem ilgi gaidītu, bet ātri izstrādātu likumu par kultūras namiem, igauņi atzīst, ka šādu likumu pieņemt nebūtu lietderīgi, Latvijā sevi turpina pieteikt kultūras iestāžu apsaimniekošanas forma – aģentūra.
Lietuvieši pieņem ilgi gaidītu, bet ātri izstrādātu likumu par kultūras namiem, igauņi atzīst, ka šādu likumu pieņemt nebūtu lietderīgi, Latvijā sevi turpina pieteikt kultūras iestāžu apsaimniekošanas forma – aģentūra. Vakar un aizvakar Rīgā kultūras darbinieki no trim kaimiņvalstīm dalījās pieredzē par kultūras namu līdzšinējo likteni un vīzijās par to attīstību valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” rīkotajā konferencē “Laikmetīgs kultūras nams – nozīmīgs elements Latvijas kultūrvidē”.
Igaunija: pārāk lielas atšķirības
Igaunijas likumos kultūras (tautas) nams pieminēts vienīgi likumā par vietējās pašvaldības organizāciju, kur teikts, ka pašvaldības uzdevums ir attiecīgajā pagastā vai pilsētā uzturēt tautas namu, ja tas ir pašvaldības īpašumā. Pašlaik apmēram 300 dažādu pakļautības iestāžu, kas veic kultūras namu funkcijas, saucas gan kultūras centri, gan tautas nami, brīvā laika centri, interešu centri, klubi, gan biedrības nami. Šī dažādība, kā norādīja Igaunijas kultūras ministra padomnieks Eino Pedaniks, ir pagājušo desmit gadu rezultāts – laika, kurā līdzīgi kā kaimiņos valdījušas tādas pēcpadomju ekonomiskā stāvokļa diktētas tendences kā daudzu pilsētu kultūras centru un pagastu tautas namu darbības izbeigšanās, telpu iznomāšanu privātfirmām vai pašvaldības iestādēm, vienas pašvaldības kultūras iestāžu apvienošana. Taču Igaunijā sekas ir tādas, ka valsts nozīmes pilsētā kā Pērnava, kas var lepoties ar modernu koncertzāli, pašvaldības īpašumā nav iestādes, kas pildītu otru kultūras nama pamatfunkciju: būt par mājvietu tautas mākslas kolektīviem. (Tartu, piemēram, ir viens šāds pašvaldības kultūras centrs.) Pašreizējā – pārejas – periodā, ko igauņu speciālists atzīst par darbības satura un jaunu ekonomisko pamatu attīstīšanas laiku, būtiska vieta valsts kultūrpolitikā ir pašvaldību kultūras iestāžu funkciju deleģēšanai bezpeļņas organizācijām, kas saņem dotāciju.
Pēc E.Pedanika atzinuma, ņemot vērā desmitgadē izveidojušos iestāžu dažādību, Igaunijā vairs nav saprātīgi pieņemt īpašu likumu par kultūras namiem, kā tas nupat izdarīts Lietuvā. Bet sadarbības veiksmīgākai koordinēšanai Tautas kultūras centrs plāno pieņemt īpaši tam paredzētu darbinieku.
Lietuva: ilgi gaidītais likums
Radikāli atšķirīga no iepriekšējā attieksme pret kultūras namu statusa un to darbības juridisku reglamentēšanu ir Lietuvā. Pagājušovasar pieņemtais Kultūras namu likums, kas tur stājās spēkā šā gada 1. janvārī, tapis rekordātrumā – pusgadā –, bet par tā nepieciešamību Lietuvā tika diskutēts gandrīz desmit gadu. Lietuvas Tautas kultūras centra direktors Jozs Mikutavičs un Lietuvas Kultūras ministrijas Profesionālās un amatiermākslas nodaļas vecākā speciāliste Nomeda Zienkeine to atzina par likumsakarīgu vainagojumu jau pieņemtajiem likumiem, kuros reglamentētas tādas svarīgākās kultūras nozares kā etniskās kultūras valsts aprūpes pamati, kino, teātri un koncertiestādes. Likums definē kultūras centra jēdzienu un funkcijas (“juridiska persona, kas ar savu darbību veicina etnisko kultūru, amatiermākslu, veido mākslinieciskas programmas, popularizē izglītojošu un izklaides darbību, apmierina sabiedrības kultūras vajadzības un organizē profesionālās mākslas izplatīšanu”), veicina pašvaldības pienācīgi novērtēt šo iestāžu darba efektivitāti, sakārtot kultūras centru tīklu un precizēt iestāžu juridisko statusu (tas nav noteikts vairāk nekā 400 iestādēm ar vienu vai vairākām kultūras centru funkcijām). Pēdējais atvieglotu līdzekļu piesaistīšanu ne vien projektu konkursos, bet arī nozares attīstībai atvēlētajā valsts budžeta daļā. Ar likumu tiek saistītas cerības, ka tas palīdzēs atrisināt vienu no asākajām problēmām kultūras centru darbā visus neatkarības gadus – jaunu speciālistu piesaisti. Likums ietver iestāžu un to darbinieku atestāciju (kas kā līdzīgu problēmu risinājums pašlaik tiek apspriests arī Latvijā) trīs kategorijās ar attiecīgi diferencētu atalgojumu. Ar likumu, J.Mikutaviča vārdiem, ielikts pamats tam, lai nākotnē varētu runāt par “sakārtotu, funkcionējošu Lietuvas kultūras centru tīklu ar labiekārtotām telpām, infrastruktūru, cilvēkresursu nodrošinājumu”.
Kultūras aģentūras trīs gadi
Latvijā līdzīgi Igaunijai un atšķirībā no Lietuvas iepriekšējā desmitgadē nav tikusi apspriesta īpaša kultūras namu likuma lietderība. Galvenie jauninājumi pēdējos gados ir darba racionalizācijas centieni, aģentūrā apvienojot vienā pašvaldībā ietilpstošas kultūras iestādes, kas līdz tam darbojās autonomi. Jelgavas pilsētas pašvaldības aģentūra “Kultūra” ir vecākā šāda iestāde Latvijā, un konferencē trīs gadu pieredzē dalījās tās direktors Mintauts Buškevics. Pēc viņa atzinuma, īpaša kultūras namu likuma pieņemšanai no jēdziena un funkciju definēšanas viedokļa nav jēgas, jo tas viss identiski formulēts kultūras namu, centru un aģentūru nolikumos. Nosaukumu atšķirība nozīmē tikai struktūras lielumu: ja vienā pašvaldībā ir vairāki kultūras nami, tos darbības ērtākas koordinēšanas un vienota norišu kalendāra pārskatāmākas plānošanas dēļ izdevīgāk apvienot aģentūrā. Ja pašvaldība ir maza un tajā ir viens kultūras nams, mainot nosaukumu, tā funkcijas taču nemainīsies. Kopš aģentūras izveidošanas Jelgavā ar nolūku smelties pieredzi viesojušies daudzi kolēģi, un jelgavnieku izvēlētais kultūras iestāžu reorganizācijas modelis atzīts par īstenojamu arī citur Latvijā. Gadu pastāv Ogres novada pašvaldības aģentūra “Ogres novada Kultūras centrs”, kas apvieno Ogres Kultūras centru un Ogresgala un Ciemupes tautas namus. Par galvenajām problēmām direktore Ligita Zadvinska atzīst struktūrvienību nevienmērīgu noslogotību un sabiedriskā transporta nepilnības. Pirmais minētais jautājums varēja rasties arī Jelgavā pēc kultūras nama Lielās zāles renovācijas. Kad koncertnorišu “smaguma centrs” pārcēlās uz turieni, programmas nevienmērīga sadalījuma iespaidu radīja visu “aizmirstais” kultūras nams “Rota”. Bet, kā skaidro M.Buškevics, tas attiecas tikai uz nenoslogotību sarīkojumu ziņā. Pašlaik “Rota” ir mājvieta korim “Mītava”, Jelgavas bigbendam, vairākiem deju kolektīviem, un telpu mēģinājumu slodze ir maksimāla.
Augstvērtīgie koncerti, ko līdz ar kultūras nama renovāciju radās iespēja regulāri piedāvāt, līdz šim gan ne vienmēr priecēja ar vienlīdz labu apmeklētību. Taču aģentūras direktors ir pārliecināts, ka to var efektīvi risināt, lielāku uzmanību pievēršot piedāvājuma žanriskajai un stilistiskajai daudzveidībai.
Par jelgavnieku intereses trūkumu pašlaik nevar sūdzēties profesionālā teātra viesizrādes, un ir pamats cerēt, ka Dailes un Krievu drāmas teātrim, ar kuriem jau noslēgti līgumi uz gadu par regulārām viesizrādēm, nākamajās sezonās piebiedrosies vēl citi galvaspilsētas kolektīvi, jo interese no viņu puses ir.
