Garāku un īsāku pamācību tam nav trūcis nekādos laikos.
Garāku un īsāku pamācību tam nav trūcis nekādos laikos.
Lielais amerikāņu novelists (nu, tas, kurš sevi sauca par O’Henri, kad viņu vēl nepazina kā rakstnieku) sava tēva (vai tēvoča – kāda starpība!) aptiekā strādādams, perināja sapņus, kā izsisties cilvēkos, pārējiem cilvēkiem (kas taču no dabas ir lētticīgi) iesmērējot dažādus brīnumainus eliksīrus.
«Krievu laikos» grupiņa studentu, nepārtraucot mācības, iemanījās tikt pie ministru algām, strādājot tikai dažas dienas gadā. Viņi gada laikā pacietīgi krāja kapara naudiņas vienas līdz piecu kapeiku vērtībā, savāca katrs pa pilnai trīslitru burkai, ņēma pāris diega spolīšu un pa diviem lieliem čemodāniem. Iesēdās vilcienā Rīga – Ļvova, balsodami nokļuva Karpatos, savāca vietējo sādžu bērneļus un lika viņiem kalnos lasīt vizbulītes, par mazu pušķīti maksādami vienu vai divas, par lielākiem – trīs vai piecas kapeikas. Paši tik sēdēja uz celma un tina buntītes. Pēc tam ar lidmašīnu atgriezās Rīgā un pie «Saktas» tirgoja pušķīšus par 50 kapeikām gabalā. Tas notika dažas dienas pirms populārās Sieviešu dienas. To man pastāstīja kāds taksometra šoferis, kas diendienā abus puišus vizinājis no mājām uz universitāti. Viņi pat savus vecākus materiāli atbalstījuši – ar godīgi nopelnītu naudu.
Vēl, protams, klīst neskaitāmas leģendas par ceļu policistiem, piedodiet, tolaik tie bija valsts autoinspektori, kas no lētticīgajiem iebraucējiem iekasēja maksu par iebraukšanu Jūrmalā pat tad, kad tas vēl nebija jādara, kā arī citiem pamācošiem to cilvēku piedzīvojumiem, kuru talanti tā pa īstam spēj atraisīties tikai mūsdienās.
Tiesa, līdz ar laikiem mainās arī tikumi. Tagad neviltoti brīnās par tādiem vīriem (sievām), kas pie mantības tikuši, patiešām raudamies vaiga sviedros. Viņi tiek uzskatīti par retiem izņēmumiem, kas apstiprina likumsakarību: pie naudas (miljona, diviem vai daudziem) var tikt tikai ar vērienīgām blēdībām, krāpšanos (vai arī caur gultu).
Šādus retus eksemplārus atrast tiešām grūti, toties čum un mudž, un vairojas pagrīdes, virszemes un debešķīgu augstumu miljonāri, kuru dzīvesstāsti arī ir gana pamācoši un pat pamācošāki nekā reto darbarūķu dzīves sūrme.
Tiek uzskatīts, ka cilvēki, kuriem ir daudz naudas, vēl vairāk par naudu tīko pēc varas. Lai, protams, tiktu pie vēl lielākas naudas. Šo sakarību apstiprinājuši vairāki sabiedrībā populāri politiķi, kas par tādiem kļuvuši, lai taptu vēl bagātāki. Lai atceramies odiozo rauseklīti no «Auseklīša» Valdi Krisbergu, bijušās Tautas bankas bijušo prezidentu Māri Ārgali un vēl entos censoņus. Taču šie pieminētie ir klasiķi, kas savus varoņdarbus veikuši lai nesenā, tomēr pagātnē. Viņu sētā gudrība zeļ jaunajā eksakti domājošajā darījumu cilvēku un politiķu paaudzē.
Piemēram, varbūt mēs tikai pēc daudz gadiem varēsim novērtēt līdz šim nenovērtēto Āri Auderu, veselības ministru. Par viņu sāga ir šāda. Kādreiz sen, sen, vēl pērnajā septembrī, viņš, būdams vien Traumatoloģijas un ortopēdijas centra Mugurkaula ķirurģijas centra neiroķirurgs, no kādas pacientes par operāciju pieprasīja 565 latus. Lai gan par operāciju jau bija samaksājusi slimokase (arī ne jau nieka summiņu, bet 1200 latu), ķirurgs apgalvo, ka par tādu summu nevar veikt operāciju. Viņš sasprindzinājies iekšēji un ārēji, tomēr asinsdarbu veicis godam, turklāt vēl pacienti konsultējis un «novērojis» pēc operācijas. Par šīm darbībām tad arī pieprasīts honorārs.
Naivāks lasītājs varbūt domā, ka te runa par krāpšanos, taču nekā, jo, raugi, paciente vērsusies pie Audera tajā brīdī, kad viņš nebijis vis Traumatoloģijas un ortopēdijas centra Mugurkaula ķirurģijas centra ķirurgs, bet tā telpās praktizējošs privātārsts. Viss likumīgi, Auderaprāt. Tomēr tikai, viņaprāt, jo, piemēram, slimnīcas direktora vietnieks apstiprinājis, ka Ā.Auders kā privātārsts strādājis tikai ambulatori, bet, pacientam nonākot stacionārā, visu maksu par viņa ārstēšanu uzņemoties valsts. Vēl naivais slimnīcas direktors bijis pārsteigts par Audera pieprasītā honorāra summu: līdz šim neviens Audera kolēģis minētās slimnīcas sienās «tik lielu» honorāru neesot prasījis!
Nav lieki jāsaka, ka Audera kungs jūtas nepatiesi nomelnots. Jo, raugi, viņa badīgumu pavisam objektīvi esot rosinājusi valstī nesakārtotā medicīnas pakalpojumu apmaksas sistēma.
Tagad, dāmas un kungi, atliek paļauties uz to, ka viens no jaunā veselības ministra pirmajiem un steidzamākajiem darbiem būs tieši šis – atalgojuma sistēmas sakārtošana. Varētu jautāt – kādā virzienā? Nu, protams, savas kabatas virzienā, jo ministra amats nav mūžīgs, bet par ārstu, kas zina, var iznākt atsākt strādāt drīz vien, īpaši, ja nelabvēļiem izdosies pierādīt, ka tagadējais nozares vadītājs rīkojies neētiski. Taču tas diezin vai notiks, jo premjeram tuvās aprindās valda uzskats, ka «nevarot būt runas par to, ka ministrs pieprasījis kukuli», jo… «paciente saņēmusi oficiālu kvīti par pakalpojumiem».
Tā, lūk. Izrādās, ja kukulis pieprasīts legāli, tas vairs nav kukulis. Šai sakarā tomēr arī oficiālu kvīšu paciņas purināšana manī atsauc domas par O’Henri laiku avantūristu blēdībām ar «visīstāko dzīvības eliksīru»: uz etiķetes taču tas bija nodēvēts par īstu, tātad – kāds iemesls runāt par krāpšanu? Apzinos, ka Audera kungs vēl ir tikai ceļā uz miljonāra godu. Taču katram reiz ar kaut ko jāsāk. Turklāt jāņem vērā, ka viņš tikko piekļuvis lielajam ventilim jeb silei, kur tā pa īstam burbuļo vēl «nesakārtoti» miljoni.
