Ko iesākt pašreizējā politiskajā situācijā, kā vērtēt atsevišķu valdošo partiju domu maiņu jautājumā par parlamenta atlaišanu? Vai valsts vadītāju varētu meklēt ārvalstīs?
Gunita Smiltāne, Spīdolas ģimnāzijas vēstures un politikas skolotāja:
Ja Saeimu vajadzēs vēlēt tagad vai kopā ar pašvaldībām un Eiropas Parlamentu, būs traki. Zinu, ka tehniski nodrošināt divu vēlēšanu norisi ir sarežģīti, un pielikt klāt vēl trešās nav prāta darbs. Turklāt – ja tagad atsauktu pašreizējo Saeimu, par ko mēs balsotu? Politiķiem regulāri jāatgādina viņu pamatuzdevums kalpot sabiedrībai un ar sabiedrisko organizāciju palīdzību jāuzrauga, kā viņi pilda dotos uzdevumus, tad varbūt atvērtos veselais saprāts, nāktu apskaidrība, kādēļ tauta tik tālu novesta. Uzticība politiķiem ir zaudēta.Uzskatu maiņa ir politisks gājiens. Citu politisko spēku nav, un pašreiz valdošie cer – ja viņi nāktu ar nožēlu, tauta noteikti atkal uzķertos. Domāju, Satversmē jāparedz ārkārtas gadījumi, kad Saeima atlaižama, taču pieļauju, ka būtu jāmaina arī vēlēšanu sistēma. Pastāv gan bažas, ka varam ieslīgt galējībās un pieprasīt parlamenta atlaišanu pie vismazākā iemesla.Ja Latvijā nevarētu atrast valdības vadītāju, tas būtu gara nabadzības apliecinājums mūsu valstij. Vēsturē bijuši gadījumi, kad krīzes situācijā iecelti ārvalstu prinči, taču tas nekad labi nav beidzies.
Andrejs Garančs, LLU direktors:
Jautājums ir sarežģīts. Manuprāt, pašreiz galvenais ir strādāt pie Satversmes grozījumiem. Pretējā gadījumā, tūlīt pat atlaižot Saeimu, sanāks, ka nevienam ne par ko nebūs jāatbild. Domāju, arī lielākā daļa sabiedrības vēlas, lai mehānisms būtu tāds, ka atlaišana ir vēlētāju ziņā. Turklāt patlaban ir daudz veicamu darbu. Pieļauju, ka ir vērts arī strādāt pie normas, ka parlamentu var atlaist arī paši deputāti, taču jāveic zināmi grozījumi likumos.Grūti teikt, kādēļ dažas partijas pēkšņi mainījušas viedokli jautājumā par Saeimas atlaišanu – visu laiku bija pret, tagad ir par –, katrā ziņā tas dara uzmanīgus pārējos. Var tikai minēt, vai aiz vēlmes nemainīt normas, kas reglamentē Saeimas atlaišanu vai citus jautājumus, neslēpjas kādas intereses.Es piekristu, ja par valsts vadītāju aicinātu kādu ārpus politiskajām partijām esošu cilvēku, bet, ja runā par ārvalstnieku, tam noteikti jābūt cilvēkam, kurš kādu laiku dzīvojis Latvijā. Nepārzinot «ķēķa» pusi, varētu rasties zināmas problēmas, būtu pārāk grūti pat tad, ja viņš ir labs vadītājs.
Rasma Kārkliņa, politoloģe:
Domāju, vispirms nopietni jārisina Valsts prezidenta noteiktie uzdevumi, viens no tiem – par Satversmes grozījumiem jaunu vēlēšanu izsludināšanai. Būtu vēlams Satversmē iestrādāt grozījumus, ka Saeimu var atlaist Valsts prezidents, nerīkojot referendumu, jo tas prasa papildu darbu un maksā naudu. Tādējādi, ņemot vērā nepieciešamo laiku, jaunas vēlēšanas mēs varētu sagaidīt, teiksim, septembrī. Tā būtu reāla iespēja, ka spētu konsolidēties jauni politiskie spēki un būtu kāda alternatīva tagadējiem. Tūlītēja Saeimas atlaišana tikai palīdzētu noturēt pašreizējo valdošo spēku ietekmi.Atsevišķu partiju domu maiņa jautājumā par Saeimas atlaišanu uzskatāma par panisku reakciju, jo redzams, ka vēlētāju uzticība zaudēta. Ja Tautas partijas vadītājs Segliņš teic, ka viņa partija zaudējusi leģitimitāti, tā būtu jāuztver kā atzīšanās likumpārkāpumā, un jācer, ka tiks samaksāts arī uzrēķinātais miljons.Valsts vadītājam jābūt Latvijas pilsonim un viņam jāorientējas sistēmā. Ja izvēlētos kādu no trimdas latviešiem, rastos jautājums, kā viņam ātri orientēties krīzē. Latvijā piemērotu cilvēku atrast var, tikai nopietni jāmeklē.
