“Tas ir liels izaicinājums, situācija neordināra, risinājumi arī, tāpēc nepieciešams izvērtēt, kas jums der, un nevajag steigt uzreiz visu ieviest,” tā Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras Eiropas skolu sadarbības projekta “eTwinning” laikā organizētajos vebināros uzsvēra “eTwinning” vēstniece Edīte Sarva, stāstot un praktiski rādot skolotājiem, kā veiksmīgi organizēt mācību darbu tiešsaistē.
“Ir daudz vieglāk darīt grūtas, jaunas, neierastas sarežģītas lietas, ja zini, kāpēc tu to dari. Mēs runājam par mācīšanos attālināti valsts mērogā, un mācīšanās tiešsaistē ir tikai viens no tās formātiem. Tiešsaiste piedāvā dažādus rīkus, tehnoloģijas, ar kuru palīdzību varam satikties vai apmainīties ar viedokļiem un informāciju, tā papildinot attālinātu mācīšanos, bet attālināta mācīšanās var būt arī ne pie iekārtas un datora, ar cita veida uzdevumiem,” viņa atgādināja.
Jābūt skaidrai komunikācijai
“Mācīšanās tiešsaistē atņem daudzas cilvēcīgas lietas, signālus, ko mēs pamanītu klātienē, tāpēc jābūt ļoti skaidrai komunikācijai – jāsaka, ko domā, ka nesaprot, ka ir problēmas. Ja vebinārā piedalās 25–30 cilvēku, tad tā vadītājs var reaģēt uz darbiem, bet, ja piedalās vairāk, ieteicams uzrunāt vēl kādu skolotāju, lai palīdz ar tehniskām problēmām. Ja tā ir klase, tad palīgs var būt arī kāds skolēns,” Edīte dalījās savā pieredzē. Viņasprāt, veiksmīgu darbu tiešsaistē nosaka sistēmisks darbs skolas līmenī, pedagogu sadarbība un saikne ar vecākiem. “Jūs, skolotāji, esat viens posms,” viņa atgādināja, piebilstot, ka izveidot atbalsta materiālus tiešsaistes mācībām ir apjomīgs darbs, tāpēc ieteicams meklēt materiālus, izmantojot jau gatavus resursus: “Zvaigzne ABC”, uzdevumi.lv, “YouTube”, “TED Ed”, “Vimeo”, macibuvideo.lv u.c., kas šobrīd nāk pedagogiem pretī un ļauj tos izmantot par brīvu. Ieteikums skolotājiem: cik vien iespējams, izmantojiet gatavus piemērus, jo tad vairāk laika varēsiet veltīt atgriezeniskajai saitei. Pašam veidot tiešsaistes materiālus ir ļoti laikietilpīgi.
“Tiešsaistes mācībās vēl svarīgāk nekā klātienes mācībās ir skaidri komunicēt sasniedzamos rezultātus. Lai skolēni varētu uzņemties atbildību par mācīšanos, viņiem ir ļoti labi jāsaprot, kas ir jāiemācās, citādi viņiem būs grūti izvērtēt, pat ja viņi centīsies,” uzsver E.Sarva. Jāņem vērā, ka, mācoties tiešsaistē, ir liela noslodze un kāds no rīkiem var atteikties, tāpēc vēlams, lai skolotājam ir otrs variants – plāns B, bet vēl labāk – plāns C. Tehnoloģijas un iespējas attīstās ļoti strauji, un skolotājam visu laiku ir jāmācās. Tiešsaistes mācību procesu jāmāk veikt pareizi un pārdomāti, lai tā vērtība būtu lielāka. Ja skolotāji tikai e-klasē sūtīs uzdevumus un bērni tos pildīs, tas īsti nestrādās ne no psiholoģijas, ne pedagoģijas viedokļa, norāda Edīte. Viņa pedagogiem iesaka raudzīties uz šo situāciju kā uz izdevību atrast sev jaunas metodes un iespējas, kuras, atgriežoties ierastajā ritmā, varēs turpināt izmantot.
E.Sarva salīdzināja mācīšanās veidus klātienē un attālināti: “Klātienē skolotājs redz, auditorija saprot vai ne, bet tiešsaistē skolēna autonomija ir daudz lielāka un nav zināms, vai viņš teiks, ka nesaprot, un paprasīs atbalstu, to bieži neredzēsiet un nezināsiet.” Klātienē var ļoti ātri iegūt un sniegt atgriezenisko saiti mutiski, bet tiešsaistē tas vienmēr būs laikietilpīgāk. Jo lielāka auditorija, jo šī saite būs vienveidīgāka, un parasti tā ir rakstiskā formātā, līdz ar to skolotājam tas prasīs daudz vairāk laika, lai iepazītos ar visu, ko katrs skolēns uzrakstījis. Bet līdz ar to skolotājs var uzzināt par katra skolēna sasniegumu un reaģēt, ja kāds nav kaut ko izpildījis.
Mācīšanās – sociāls process
Klātienē lielāks uzsvars ir uz aktivitātēm, kas notiek sinhroni (vienlaicīgi), bet attālināti lielāks uzsvars ir uz asinhronām aktivitātēm, uz uzdevumu pildīšanu savā tempā, savā laikā, varbūt video noskatīšanos, tad, kad esi to ieplānojis. Vebināri, sanāksmes aizņem salīdzinoši maz mācību laika, jo ir jābūt labam pamatam, lai mēs gribētu tikties, gribētu parunāt.
“Mācoties klātienē, vienmēr daudz lielāks uzsvars būs uz mācīšanos sadarbojoties, taču tiešsaistē ir daudz paņēmienu, kas ir efektīvi, tieši mācoties individuāli. Tiešsaistē jāmēģina noturēt šī sociālā saikne, rīkojot gan sanāksmes, gan čatus, bet proporcionāli lielāku daļu tomēr veidos individuāls darbs. Klātienē skolotājs var daudz elastīgāk mainīt darbu, tiešsaistē būs tā, kā būsiet iedevuši uzdevumu, tā, kā būsiet izplānojuši, un, visticamāk, tas tiks īstenots tik, cik katrs skolēns būs to sapratis. Līdz ar to skaidri sasniedzamie rezultāti, precīzas instrukcijas ir ļoti svarīgas, jo, ja skolēni kaut ko nav sapratuši vai izdarījuši pareizi, var gadīties, ka viss mācībām paredzētais laiks ir iztērēts, bet rezultāts nav sasniegts. Un, iespējams, skolēni nemaz nezina, ka viņi kaut ko dara nepareizi, bet jūs to uzzināsiet tad, kad rezultāts jau būs sasniegts,” skolotājus brīdina eksperte.
Mācoties tiešsaistē, uzdevumi, ko uzdodam, var būt sinhroni, tādi, ka skolēni tiekas un kopīgi pārrunā – videokonferences, sanāksmes, darbnīcas –, vai asinhroni – skolotāji ieraksta videolekcijas, un skolēni tās noskatās sev vēlamā laikā. Tie var būt audio podkāsti, teksti, kas ir jāizlasa, jāiepazīst, tās var būt virtuālās mācību ekskursijas, kur iespējams iepazīt muzejus, virtuāli priekšnesumi, pasākumi, kur skatīties tiešraides, tie var būt uzdevumi, spēles, piemēram, valodu mācīšanās spēles babbel.com vai “Duolingo”. Tās var būt arī mācīšanās grupas sociālajos tīklos, čats vai kāda grupa, kur iespējams arī sazvanīties, kur skolēni strādā kopā, sazinās, uzdod jautājumus, atbild viens otram – tas ir viens no elementiem, kas palīdz noturēt sociālo saikni. Jo patiesībā mācīšanās ir sociāls process. Lai cilvēks mācītos, viņam ir vajadzīgas mijiedarbība ar citiem, lai viņš saprastu, cik labi ir apguvis kaut ko, lai viņam būtu motivācija kaut ko iemācīties, parādīt, pastāstīt. Ja šis faktors iztrūkst, ļoti lielai daļai ir grūti mācīties tiešsaistē, jo viņi jūtas tā, it kā kaut kas ļoti svarīgs būtu pazudis, un bieži nesaprot – kas; tas ir šis cilvēciskais kontakts, skaidro pasniedzēja.
Runājot par rīkiem, E.Sarvai ir prieks, ka skolas dalās ar savām tiešsaistes mācīšanās idejām. Rīki var būt mācīšanās kalendāri, kur skolēni redz, kuras nodarbības būs tiešsaistē un kad tiks uzdoti uzdevumi. Tās var būt mācīšanās “čeklistes”, kur skolēniem tiek iedots saraksts, kas katru dienu vai nedēļā ir jāveic, un jāseko līdzi, vai viņš šīs lietas ir izdarījis. Tās var būt dažādas atbalsta iespējas – čati, grupas, skolotāja e-pasts kā vienkāršākā iespēja. Lai mācītos sinhroni, noder video, audio, čata platformas, arī aptauju rīki, kur ātri var apkopot viedokļus. Asinhronam mācīšanās darbam noderēs platformas, kur vienā vietā apkopoti dažādi mācību materiāli, iespējas publicēt un ierakstīt video un audio, pašmācības resursi tiešsaistē. Gan vienam, gan otram mācīšanās veidam derēs tiešsaistes ziņojumsienas (“Padlet”), kopīgotie dokumenti, vērtēšanas rīki.
“Mums ir rīku pārbagātība, ir ērtāk izmantojami, sarežģītāki, dārgāki, lētāki, galvenais ir atrast nevis iespējami vairāk rīku, bet tādus, kas jums ir ērtāki. Ja redzat, ka jūs un skolēni tiekat galā labi, taču ir vēl kāda vajadzība, kur redzat, ka ar esošajiem rīkiem to nevar izdarīt, tad meklēt kādu papildus un mācīties saprast, kā to izmantot. Bet mēģināt apskatīt, apkopot tos visus ir ļoti laikietilpīgi, un tam nebūs tik lielas pievienotās vērtības,” atgādina E.Sarva.
Ieguvumi un riski
Milzīgs ieguvums – pašvadīto mācīšanās prasmju attīstīšana. Tajā pašā laikā tas ir risks, jo neesam tā strādājuši, mums tāda situācija nav bijusi, līdz ar to skolēnu gatavība strādāt patstāvīgi būs ļoti atšķirīga. Tiem, kuriem jau ir labas mācīšanās prasmes, parasti izdodas vieglāk, bet, ja bijušas grūtības, mācoties tiešsaistē, distance starp šiem skolēniem var izveidoties vēl lielāka. Attīstās skolēnu un pedagogu IKT prasmes, bet kādi serveri varētu arī netikt galā ar augušo lietotāju skaitu un informācijas palielinājumu. Ieguvums ir iespēja individualizēt mācību darbu, bet jāņem vērā, ka tā ir lielāka slodze skolotājam – jāizskata, jālasa, jāsniedz atgriezeniskā saite katram skolēnam atsevišķi. Ja strādā darba grupās, tas ir mazliet vieglāk. Ieguvums ir skolas mēroga sadarbība, tikai savā starpā jāvienojas par formātu un saturu un kā organizēs mācības. Risks – mums ir dažāda izpratne par mācīšanos, dažādas prioritātes. Dažkārt ir grūti vienoties un ievērot to, par ko vienojušies, bet tas ir fundamentāli nepieciešams, lai mācību process būtu izdevies. Ja katram skolotājam būs savs redzējums, rīki, ritms, temps, izpratne, cik daudz skolēni var iemācīties tiešsaistē, tad nekas nebūs iespējams un mēs “pazaudēsim” skolēnus tajā procesā.
Ieguvums – vecāku iesaiste, bet risks ir tajā, cik gatavi vecāki ir līdzdarboties, kāda ir viņu izpratne par mācību procesu. Dažkārt tā ir tāda, kā paši mācījās, bet tā nav mūsdienu skolotāju un skolēnu izpratne. Uzrunāt, iesaistīt, lai vecāki vairāk saprot šo mācīšanos, – to gan varam. Ir skaidrs, ka, mācoties attālināti, skolēniem paralēli būs vēl jāapgūst jaunas prasmes un pieejas (arī pedagogiem) un viņi nevarēs iemācīties tik daudz, cik klātienē, un process tik ātri neies. Iespējams, skolotāja attālinātajā darbā būs pavisam maz tehnoloģiju, tas var būt čats, kur pajautāt, kā iet, un aptauja, kur noskaidrot, vai šodien izpildīji to un to.
“Daudzas lietas var izdarīt ar daudziem rīkiem. Plānot un darīt tā, lai nepārslogotu sevi un savus skolēnus, ņemt vērā, ka tas nebūs tas pats apjoms, kas klātienē. Nebaidieties, ja kaut kas jāpārplāno vai neizdodas, komunicējiet ar skolēniem, vecākiem un meklējiet labākos risinājumus. Var neizdoties – tas ir normāli. Svarīgs punkts – iepazīstieties, vienojieties un iepazīstiniet vecākus ar noteikumiem, kā process notiks, – “čeklistes” katrai dienai, uzdevumi nedēļai, tiešsaistes kalendārs, lai viņi zina, kur to atrast, kur meklēt un saņemt palīdzību,” skolotājus aicina E.Sarva.
“WhatsApp” un “Facebook” klasiskā situācijā E.Sarva neaicinātu skolotājus izmantot, bet vecāki un skolēni tos pazīst un lieto. Šajā gadījumā svarīgi ir izrunāt uzvedību internetā, ievērot autortiesības. Drošības riski jāpārrunā ar skolēniem un vecākiem, bet, ja kas notiek, uzreiz jāreaģē.
E.Sarva vērš uzmanību uz Valsts izglītības satura centra (VISC) “Skolas 2030” izstrādātajām vadlīnijām attālinātai mācīšanai un to, ka skolotājiem par velti lasīšanai pieejami elektroniskie žurnāli, bet no rītiem ir izglītojošie raidījumi LTV 7, ko var skatīties skolēni – arī tos iespējams izmantot mācību procesā.
Mācīšanās atšķirības klātienē un attālināti
Mācoties attālināti, skolēniem ir lielāka autonomija, patstāvība, pašiem jāplāno darbs. Skolotājam tas noteikti nozīmēs laikietilpīgāku atgriezenisko saiti, bet to varēs saņemt par katra skolēna veikumu. Tiesa, atgriezeniskā saite būs vienveidīgāka, pārsvarā tas ir teksts, bet var likt arī vizualizācijas, video, audio un izmantot citus resursus, tie gan aizņems lielāku laiku, un tas ir jāizvērtē. Arī automatizētie vērtējumi palīdz, jo tur viss ir pa punktiem sakārtots. Atbalsta materiālos un vadlīnijās pašlaik ļoti maz parādās sadarbības faktors, bet tas ir ļoti svarīgs, lai mācīšanās vispār notiktu, un ir būtiski, lai skolotāji būtu padomājuši, kā viņi noturēs kontaktu starp skolēniem un skolotājiem, kā organizēs kādas papildu aktivitātes, kas nav tikai mācīšanās un atgriezeniskās saites sniegšana, bet cita veida interakcijas starp skolēniem, lai viņi justos iesaistīti, kā daļa no kolektīva, kā mācīšanās sabiedrība – cilvēku kopa, kurai jāapgūst noteiktas lietas, kas palīdz, motivē. Tās ir ikdienā ne vienmēr novērtētas lietas, bet ļoti būtiskas, lai mācīšanās būtu veiksmīga. Klātienē skolotājs pamana, vai auditorija iesaistās, kāda ir reakcija, varbūt vajadzīgas izmaiņas mācību procesā. Attālināti skolotājam, pirmkārt, ir grūtāk redzēt atgriezenisko saiti un, otrkārt, ir grūtāk izmainīt mācību plānu, jo rīki un saturs ir sagatavoti un elastība ir mazāka. Raksturīgākās iezīmes un tendences (atšķirības) ir vērts ņemt vērā, organizējot darbu, lai novērstu un nepieļautu šos riskus. Ņemot vērā situāciju, un vairāki avoti to arī iesaka, lielāku uzmanību pievērst asinhronai mācīšanās, kur katrs strādā savā laikā, paturot prātā, ka arī sinhronās aktivitātes ir svarīgas, lai noturētu piesaisti, iesaistīšanos. Tātad abas ir nozīmīgas.
Runājot par darba formām tiešsaistē, Edīte uzsver, ka svarīgi ir, kā skolotājs ar skolēniem komunicēs par visu kopumu, kas ir jāapgūst, – mācīšanās kalendārs, kurā brīdī ir kura mācību stunda vai uzdevums, vai tā ir “čekliste”, kur nosauktas konkrētas lietas, kas jāizdara, apjoms un laiks – diena vai nedēļa. Jāsaprot, kas būs atbalsta mehānismi, kad parādīsies “netieku galā”, “nevaru iemācīties”, un kur es varu vērsties tajā brīdī, kad mācos, un darba kārtība – kas un kādā brīdī man ir jādara, lai es varētu mācīties attālināti. Tās ir ļoti būtiskas lietas, kas palīdz skolēnam sakārtot domas un veidot savus ieradumus un pieeju, lai mācītos patstāvīgi un attālināti, jo daudziem šobrīd šādas pieredzes nav.
Svarīgs emocionālais atbalsts
“Emocionālais atbalsts ir tas, par ko domāt arī tiešsaistē. Klātienē tas notiek organiski – jūs redzat, kad ir problēma, un reaģējat, bet tiešsaistē, ja nepajautāsiet, nezināsiet, ka skolēns galīgi netiek galā vai ka viņam ir ļoti grūti tikt galā. Par to ir jāatceras un jāpajautā tiešsaistē. Tas ir svarīgi, jo daudz domājam par mācību saturu, bet aizmirstam sociālo pusi, to, ka arī skolēniem tas ir milzīgs izaicinājums. Pat ja viņi ļoti grib un ir motivēti, kādam noteikti nesanāks tik labi kā citiem. Ir jādomā par interneta kvalitāti, kā dublējat informāciju, jau pieminētais plāns B un C. Es to daru, prezentācijā sīki un precīzi aprakstot, un, pat ja jūs nedzirdat mani, varat gūt informāciju. Tā kā ierīču nav tik daudz, mēs par mācīšanos domājam ne tikai tiešsaistē, bet arī attālināti citās formās. Atrodiet rīku, kas jums der, vienojieties ar skolēniem un vecākiem, ka šis rīks tiks izmantots, informējiet par e-etiķeti. Lielāks atbalsts vajadzīgs mazajiem un bērniem ar īpašām vajadzībām, jo viņiem vēl ir jāattīsta savas IKT prasmes un varbūt tikt līdz uzdevumam nav viegli. Jābūt cilvēkam, kas ar šo bērnu strādā, bet mēs varam dot uzdevumus, darba lapas un sastādīt “čeklisti”, kas ir tās lietas un kurā dienā tās jāizdara. Ļoti rūpīgi izvēlieties saturu, ko apgūt, tādu, ko var apgūt individuāli un kur ir vajadzīga trenēšanās vairākas reizes – fokusējamies uz šādām lietām,” iesaka E.Sarva.
“Var dot un vajag dot skolēniem tādus uzdevumus, kur viņiem pašiem kaut kas jāatrisina, jānonāk līdz kaut kam, tos iespējams dot grupās, skolēniem savstarpēji sazvanoties. Tas prasīs vairāk laika, un tādus uzdevumus varat dot, piemēram, videokonferences beigās, bet, tiekoties nākamajā konferencē, pārrunāt vai arī citā formātā, ja ar skolēniem tā esat vienojušies,” viņa piebilda, aicinot pedagogus interesēties, kā jūtas skolēni, vai nav pārslogoti, vai viņiem der izvēlētās darba formas, varbūt tās ir jāmaina. Eksperte arī uzsver: “Neesiet pieejami 24 stundas diennaktī, jo jums arī jāatpūšas!”
Bērnus var sadalīt istabās
Kā izveidot grupas tiešsaistē, kur katra pilda savu uzdevumu? E.Sarva atbild, ka ir jābūt skaidram, kā skolēni savā starpā sazināsies. “Ir arī tiešsaistes konferences rīki, piemēram, “Adobe Connect”, kas gan nav brīvpieejas, bet ļauj uzreiz izveidot istabu. Jums ir kopīga konference, bet jūs sašķeļat skolēnus istabās, lai viņi var runāt atsevišķi. Tas ir tad, ja ir sinhronais darbs. Bet tāpat varat skolēniem dot uzdevumus, kur viņi var savā grupā vienoties, kurā laikā sadarbosies, un neatkarīgi no citas grupas tikties savā laikā, ko ir sarunājuši, un strādāt. Ļoti ērts veids ir kopīgotie dokumenti, jo visi var vienlaicīgi rakstīt, skolotājs var pārlūkot, kas notiek. Šeit iespējams izmantot “Google Drive”, “Microsoft Group” un citus rīkus, kur iespējams veidot sadarbības istabas.
