Nav svarīgas tavas zināšanas, diplomi un kvalifikācijas – ka tikai būtu pareiza attieksme! Galu galā darbinieku var atrast kaut uz ielas un dažās apmācības stundās pataisīt pa labu labo nagliņu dauzītāju un skrūvīšu skrūvētāju!
Tik atvēsinošu dušu pagājušonedēļ saņēma Jelgavas tehnikuma topošie mēbeļu galdnieki, kas, lai meklētu veiksmīgākas sadarbības formas, bija ieradušies tikties ar mēbeļu ražotājiem un asociāciju pārstāvjiem. Nelīdzēja ne rokas likšana uz sirds, ka profesijas izvēle nav nejauša un ir apņēmība šajā jomā dzīvē ko sasniegt, ne pasniedzēju aizstāvības runa, ka skola strādā, lai sagatavotu radošu, profesionālu un atbildīgu speciālistu. Arī audzēkņu jautājumi, piemēram, ar kādu zemāko kvalifikāciju pieņem darbā, vai potenciālos darba devējus interesē vidusskolas priekšmetu atzīmes, kādas iespējas strādāt vasarā un vai uzņēmēji būtu gatavi pasponsorēt tālākizglītību, sabira kā melnā caurumā. Jaunietim vienkārši jābūt laimīgam un, iespējams, pat jāpiemaksā, ja radusies iespēja praktizēt «sapņu» uzņēmumā, bet, pieņemtam darbā, jākļūst zemākam par zāli, rūpīgi kraujot malku un slaukot ceha pagalmu, lai priekšnieks, novērtēdams pazemīgo attieksmi, sāktu lēnām celt finansiālajā saulītē.
«Tāda ir kapitālisma patiesā seja – ka tikai nesamaksāt par daudz, bet izspiest kā citronu!» vēlāk man ar nožēlu atzina kāds skolas «ierakumu» pusē stāvošais. Patiesība, protams, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu. Var saprast uzņēmējus, kuri ir noguruši, auklējoties ar vēl nenobriedušajām personībām, kuru ambīcijas bieži netiek līdzi izpildījumam. Tomēr attieksme – kā maksā, tā strādā, un labāk strādāt mazāk! – nav radusies vakar uz pusdienlaiku, bet ir sabiedrībā dziļi iezīdusies pseidovērtība, ko neizraut ar pliku moralizēšanu. Tāpēc nav iespējams visu atbildību novelt uz skolu, bet droši vien sākt katram ar sevi, un uzņēmēju apņemšanās vadīt audzēkņiem meistarklases un lekcijas varētu būt tam labs piemērs.
