“Kur māmiņām smelties spēku šajā “Covid-19” posmā, kad jāatrod laiks gan darbam, gan bērnu audzināšanai, gan sev?” Atbildi uz mūsu lasītājas jautājumu sniedz ģimenes psihoterapijas speciāliste Iveta Gargurne.
Viņa piekrīt, ka šis laiks ir ietekmējis ikdienu katram no mums. I.Gargurne uzsver, ka ne “kovidlaiks”, ne rudens, ne tumsa nenodarīs ļaunumu. Mammām īpaši jāatceras, ka bērni nevar izaugt bez pieaugušajiem.
“Pagātnē mammas ir izdzīvojušas kara, bada, izsūtīšanas gadus. Mums nevajadzētu domāt, ka esam neprasmīgas vai nevarošas nodzīvot šo laiku. Mamma var būt nogurusi, bet resursu viņai pietiks vienmēr. Vecākiem ir pietiekami daudz resursu, lai dzīvotu jebkuros laikos,” saka I.Gargurne.
Viņa skaidro, ka ģimene ir sistēma, kas, mainoties apstākļiem, vienmēr meklē izeju. Tomēr svarīgi ir nepalikt nevienam no vecākiem vienam ar savām reizēm neizprotamajām sajūtām. Ja iespējams, mammām ir svarīgi saņemt atbalstu no pašas ģimenes, no otra vecāka vai arī no sabiedrības.
“Jauki būtu, ja arī sabiedrība spētu būt lojāla pret ģimenēm ar bērniem. Tai vajadzētu arī spēt pieņemt katru bērnu. Tas būtu vislielākais atbalsts vecākiem. Un vēl – ģimenei jāturas pie savām vērtībām un jāvirzās pa savu ceļu. Atceros interviju ar Margaritu Vilcāni, kura teica apmēram tā: nāca vācu laiki, krievu laiki, padomju laiki, bet mūsu ģimenē vienmēr bija “mūsu Laiki”. Ja ģimenei ir savas vērtības un ceļš, tas dod emocionālo stabilitāti. Arī pašiem vecākiem būtu svarīgi atbalstīt vienam otru. Tad, kad mamma kā ģimenes “emocionālā ass” ir izsmelta, tētim būtu droši un stabili jānostājas blakus,” norāda psihoterapeite.
Viņa stāsta, ka ne mamma, ne tētis nevar “izlēkt no ģimenes”, bet abiem noteikti ir vajadzīgs laiks, kurā var individuāli uzpildīties, darot to, kas svarīgs un patīkams.
