Apetīte rodas ēdot, to ļaudis zina jau sen. Šī vecā patiesība tiek apliecināta vēl un vēl.
Apetīte rodas ēdot, to ļaudis zina jau sen. Šī vecā patiesība tiek apliecināta vēl un vēl. Izņēmums nav arī mūsu deputāti. Tas nekas, ka viņu atalgojums desmitiem reižu pārsniedz pašu noteikto minimālo algu, par iztikas minimumu nemaz nerunājot. Nevar taču tautas priekšstāvis ēst zilcgaļu vai, pasarg’, Dievs, rakņāties mēslu kastē. Un vai tad nācijas zieds var staigāt «humpalos» pirktā apģērbā? Un ja nu pārstrādājies parlamenta darbarūķis gribēs nedaudz noņemt stresu un atveldzēt ķermeni pie kādas senākās profesijas pārstāves? Pēc kā tas izskatīsies, ja augsta amatpersona to darīs kādā vārtrūmē savā zemē. Gan auksts, gan nehigiēniski, galu galā arī neētiski. Kas vainas šīs vajadzības nokārtot aizjūras daudzzvaigznīšu hotelī ar kādu eksotisku būtni? Tā nu, lūk, beigās iznāk jo lielāka alga, jo lielāki izdevumi. Un mēs, prastie ļautiņi, to novērtēt nemākam. Viņi tur mūsu labā nes savu krustu un bojā veselību, bet mēs gribam prasīt vēl kaut kādu atbildību.
Lai «tautas kalpu» smago «krusta ceļu» atvieglotu, man ir pavisam konkrēti priekšlikumi. Labi būtu, ja tos varētu iekļaut Satversmē un mainīt tikai tautas referenduma ceļā. Deputāta atalgojumam, manuprāt, būtu jābūt saistītam ar visas tautas labklājības līmeni. Pašvaldībās tā varētu būt stundas tarifa likme no vidējās darba algas reģionā. Ja pašvaldība ir panākusi darba vietu un algu pieaugumu, proporcionāli aug arī pašu atalgojums.
Saeimas deputātiem pēc pastāvošo prerogatīvu sadales pienāktos vēl mazāk. Viena minimālā alga plus minimālais stundas tarifs par komisijās un plenārsēdēs pavadīto laiku. Paši taču tiesiski nosaka šos rādītājus, lai tad paši arī demonstrē, kā ar tiem izdzīvot. Piedevām deputātiem aizliegt ieņemt dažādu padomnieku un «slepenpadomnieku» amatus ienesīgos uzņēmumos, pēc kuru pildīšanas Saeimas plenārsēdēs dažam labam tā nāk žāvas, ka, skat’, gūs vēl darba traumu žokļu izmežģījumu. Ja aptuveni šādu kārtību nostiprinātu konstitucionāli, varbūt arī Latvijā iedzīvotāju labklājība kāptu uz augšu, nevis atrastos 20 procentu līmenī no Eiropas Savienības valstīm, uz kurieni šodien tā tiecamies.
