Līgatnes dabas taku lācene Ilzīte pirmdien, 11. janvārī, svinēja apaļu 20 gadu dzimšanas dienu. Latvijas iedzīvotāji ir sekojuši Ilzītes dzīvei jau kopš viņas piedzimšanas. Lācenīte filmēta daudzās dokumentālās un mākslas filmās, ievērojami dabas fotogrāfi viņu ir iemūžinājuši fotosesijās. Ilzīte nekad “nenoguļ” savu dzimšanas dienu, jo nav ieradusi doties ziemas guļā un ir apskatāma visu gadu. Ilzītes bioloģiskā mamma rūpēties par viņu nevarēja, tāpēc gādību par viņu jau no lācenes pirmās dienas uzņēmās Līgatnes dabas taku darbiniece Velga Vītola.
Labi apmeklēta jubilāre
Nejauši internetā uzdūrušies informācijai par lācenes Ilzītes jubileju, ģimenē nospriežam, ka Līgatnes dabas takās pie zvēriem nav būts patiešām sen. Pandēmijas laika izbraucieniem arī nepieciešama kāda iedvesmas dzirkstele, citādi kļūst grūti saņemties arī uz tiem.
Gaujas nacionālā parka Līgatnes dabas takas izveidotas 1975. gadā, lai iepazīstinātu apmeklētājus ar dabu, Latvijā dzīvojošo savvaļas zīdītājdzīvnieku sugām, dabas daudzveidību un aizsardzības nepieciešamību. Gaujas krastā mežainām gravām bagātā apvidū vairāk nekā piecu kilometru garumā ierīkotas takas, kur var novērot Latvijas faunai raksturīgos savvaļas dzīvniekus un putnus. Līgatnes dabas taku iežogojumos iespējams redzēt aļņus, lapsas, lāčus, stirnas, jenotsuņus, lūšus, mežacūkas, vāveres, ežus, kā arī putnus – ūpjus un pūces. Šis ir labs iegansts aizbraukt uz Līgatni.
Svētdienas rītā izvedu garākā pastaigā suni, jau zinot, ka viņu uz mežu nevarēs ņemt līdzi. Līgatnes dabas takās gar zvēriem ar suņiem pastaigāties nedrīkst.
Iebraukuši stāvlaukumā pie ieejas takās, vien izbrīnā atplešam acis – tas ir pils ar automašīnām un cilvēkiem kā karstākajā tūrisma sezonā vasarā. Nezinu, vai visi arī izlasījuši par Ilzītes jubileju un tāpēc ieradušies Līgatnē vai vienkārši meklē labiekārtotas takas pastaigām, bet mēs nolemjam, ka ierobežojumu laikā spiesties pa šaurām takām, pilnām ar apmeklētājiem, nav tā vērts. Tā nu lācenes apciemojumu atliekam un meklējam citas alternatīvas.
Gaujas krastu skaistums
Protams, Līgatnes pusē nav problēmu atrast, kur staigāt. Te dažādu taku vietējos mežos pilns. Mēs nolemjam atstāt automašīnu pie rehabilitācijas centra “Līgatne”. Man vēl spilgtā atmiņā taku skrējienu seriāla “Stirnu buks” trase, kas reiz šeit skrējējus ieveda pašā rehabilitācijas centrā. Tur deviņus metrus zem zemes atrodas labiekārtots bunkurs vairāk nekā 2000 kvadrātmetru platībā, kuram slepenības zīmogu noņēma tikai 2003. gadā. Viena no stratēģiski svarīgākajām vietām padomju Latvijā kodolkara gadījumā. Spēcīgākā autonomā saimnieciskā struktūra ar visu nepieciešamo un vismodernāko tā laika aprīkojumu. Atceros, ka trasē iegūtais nogurums tur tika kā ar roku noņemts, jo bija taču ar pavērtu muti jāvēro, kā skrējiena maršruts mūs izved cauri bunkuram. Šoreiz gan uz bunkuru nedodamies, toties izmēģinām blakus rehabilitācijas centram iekārtotās takas – Veselības takā ir izveidoti stendi ar vingrojumiem, ko izstrādājuši rehabilitācijas centra “Līgatne” fizioterapeiti. Šī taka savienojas ar Mitoloģijas taku, kur iepazīt senās latviešu dievības un nolūkoties uz Gauju. Maršrutu un dabas apskati var pagarināt līdz pat Spriņģu iezim, kas ir viens no ievērojamākiem dabas apskates objektiem Gaujas nacionālajā parkā. Gauja, kas līkločiem vijas caur parku, senatnē vietējām tautām, lībiešu un latgaļu, kalpojusi kā tirdzniecības ceļš. Par seno iedzīvotāju dzīvi tās krastos liecina atrastie pilskalni un apmetnes. Gaujas kopgarums ir 460 kilometru, no kuriem 93,5 kilometri izvijas nacionālajā parkā. Parka teritorijā Gaujā ietek 13 upes, kuru sateces baseins pārsniedz 25 kvadrātkilometrus. Garākā un viena no straujākajām pietekām parkā ir Amata. Gauja plūst pa plašu un izteikti ainavisku senieleju, kas sākusi veidoties pirms 300–370 miljoniem gadu. Senielejas platums ir viens līdz 2,5 kilometri, bet maksimālo dziļumu – 85 metrus – tā sasniedz pie Siguldas.
Aizgājuši līdz Spriņģu iezim, nospriežam, ka izbrauciens ar laivām pa Gauju šeit būtu viens varen skaists piedzīvojums. Pēc pāris minūtēm izdzirdam čalošanu un saprotam, ka pa upi laižas bariņš laivotāju. Drusku ar skaudību un apbrīnu noraugāmies viņiem pakaļ.
Alu pagrabi un papīrfabrika
Dodamies arī nelielā pastaigā pa pašu Līgatnes centru. Arī šeit apmeklētāju netrūkst, tomēr nav tik daudz kā pie zvēru takām un pilnīgi mierīgi iespējams izvairīties no pārliekas tuvošanās svešām kompānijām un ģimenēm. Līgatnes vārds cēlies no Līgatnes ietekas, pie kuras pilsēta izvietota.
Pie Līgatnes upes var apskatīt smilšakmens iežus, kas atrodas upes krastos, kā arī alu pagrabus, kuri izveidoti tajos. Klinšu smilšakmens iežiem raksturīgas vairākas krāsas, kas veido vairākus smilšakmens slāņus – sārtus, pelēcīgus un zeltainus. Tie vizuļo un piešķir klinšu raupjajai virsmai īpašu mirdzumu. Te apskatāmas arī vairāk nekā 300 mākslīgi veidotas alas, kuras senatnē vietējie iedzīvotāji izmantoja pārtikas, dzērienu un citu vērtīgu mantu uzglabāšanai.
Taka pēc tam ved kalnā uz papīrfabrikas strādnieku mājām, caur kokiem var palūkoties arī uz pašu fabriku. Jau 200 gadu Līgatnes vārds ir cieši saistīts ar papīrfabriku. Ražotne dibināta 1815. gadā. Pirmo tās ēku uz Paltmales muižas iznomātas zemes Līgatnes upes krastā uzbūvēja Konrads Justus Štorhs un Karls Kibers. Papīra ražošanas vajadzībām tika izbūvēts akvedukts, slūžas un izrakts kanāls. Handfabrikā jeb Anfabrikā no linu lupatām papīru ražoja ar rokām līdz 1871. gadam, bet papīra masu tur gatavoja līdz Otrajam pasaules karam un veda uz Vidusfabriku. Uzplaukuma laikus uzņēmums piedzīvoja 19. gadsimta beigās. Līdz ar to auga un attīstījās arī papīrfabrikas ciemats. 1830. gadā tika uzcelta Vidusfabrika jeb galvenā ražotne, kurā 1849. gadā tika uzstādīta pirmā papīrmašīna Latvijā un sākās papīra rūpnieciskā ražošana. Vidusfabrikā papīru ražoja līdz 2014. gadam. Gadsimtu laikā kā izejvielas bijušas linu lupatas, celuloze, kokmasa un makulatūra.
Kā liecina informācija, papīrfabrikas vadība savulaik darījusi visu, lai saviem darbiniekiem radītu labvēlīgus dzīves apstākļus. 20. gadsimta sākumā līgatniešu sociālais nodrošinājums bija viens no augstākajiem Eiropā – papīrfabrikas darbiniekiem tika piešķirti atsevišķi dzīvokļi ar malkas apkuri, par uzņēmuma piegādāto malku, ūdeni un elektrību nebija jāmaksā, bija sava skola, slimnīca, dzemdību nams, ambulance un 1897. gadā uzceltais papīrfabrikas klubs. Ja šo kompleksu iežogotu sētā, dzīve turpinātos, jo Līgatne līdz ar visaugstākās kvalitātes papīru ražoja arī enerģiju un pilnīgi sevi apgādāja.
Strādnieku mājas, kas celtas 20. gadsimta sākumā papīrfabrikas darbiniekiem, ir saglabājušās līdz mūsdienām un tiek apdzīvotas arī šodien, turklāt tās ir senākās koka rindu mājas Latvijā. Ēkas ir iekļautas valsts kultūras mantojuma pieminekļu sarakstā. Bez strādnieku mājām Līgatnē veiksmīgi saglabājusies arī aptieka, skola, slimnīca (mūsdienās aprūpes centrs) un papīrfabrikas klubs (kultūras nams). Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskais centrs ir unikāls Eiropas mēroga strādnieku ciemata pilsētbūvniecības ansamblis, kas 2011. gadā atzīts par Latvijas uzvarētāju konkursā “Eiropas izcilākie tūrisma galamērķi” (European Destinations of Excellency – EDEN).
Šis bija tāds īsais dienas izbrauciens, bet skaidrs, ka šajā pusē, ko redzēt, ir daudz, īpaši tiem, kam patīk doties garākās pastaigās pa mežiem un upju krastiem. Te var saplānot burvīgus dienas pārgājienus pāris desmitu kilometru garumā, piemēram, aizsoļojot no Līgatnes līdz Siguldai.
