Ir saskandinātas šampanieša glāzes, izskanējuši Jaungada tosti un solījumi par labāku dzīvi. Kā būs, to redzēsim.
Ir saskandinātas šampanieša glāzes, izskanējuši Jaungada tosti un solījumi par labāku dzīvi. Kā būs, to redzēsim. Premjers Guntars Krasts savā Jaungada runā apgalvoja, ka mēs dzīvojam pārāk pieticīgi, neprotam censties sasniegt ko vairāk. Bet kā nu kurš to saprot. Tur, «augšējos ešelonos», pieticīgi dzīvot negrib, steigšus cenšas nodrošināt savas vecumdienas, dala prēmijas un algas (savas!). Bet mums, «zemākajiem ešeloniem», paliek pabiras. Valdība žēlojas, ka valsts kasē naudas ir tik, cik ir. Bet miljoni šķīst pa labi un pa kreisi, mēs, zemākie, nezinām, kur tie paliek. Mēs tikai ar saviem nodokļiem uzturam ierēdņu tūkstošu armiju. Pēc publicētajiem datiem, šāgada bezdeficīta budžetā visu resoru uzturēšana gadā izmaksās vairāk nekā 300 miljonu latu. Algām vien tiks iztērēts aptuveni 120 miljonu. Bet mums, jāsmejas, pie pensijām pieliek pāris latiņu un tāpat tikai par pārīti palielina minimālo algu. Bet kā lielās! Redz, dzīves līmenis mums ceļoties. Bet mēs tikai klausāmies, ka kaut kad būs labāk. Krištopana kungs taču sola, ka reiz katrai ģimenei būs pa limuzīnam un tāpēc var paaugstināt autobusu biļešu cenas.
Mūsu likumdevēji izstrādā likumus tiem, kas negrib būt «pieticīgi». Apgalvojumu, ka likums visiem ir viens, neviens vairs neievēro. Ar savām pensijām un minimālajām algām mēs jau sen nespējam samaksāt pat pieticīgāko dzīvi un izdzīvošanu.
Šogad ir kārtējais parlamenta ievēlēšanas gads. Ko nu mēs atkal tur ieliksim, tas ir mūsu, vēlētāju, varā. Neskatīsimies un neklausīsimies uz tur jau esošo runām un solījumiem, bet gan uz viņu padarīto darbiņu.
Vai pār mums atkal valdīs naudasmaisi, vai arī mēs būsim spējīgi ievēlēt Saeimā godīgus, strādātgribošus tautas kalpus?
