«Tu teici, ka nebūs bēgļu…» «Vai es tā teicu?» «Jā, pirms divām nedēļām tu teici…» Ir diena, kad deputāti vienojušies piekrist Latvijai provizoriski «iedalīto» 776 cilvēku uzņemšanai valstī, un garāmejot uztvertie pāris vidusskolnieču sarunas teikumi apliecina jau jūtamo – bēgļu uzņemšanas tēma no radio ziņām, TV sižetiem un avīžu slejām arvien neatlaidīgāk un bažīgāk iespiežas cilvēku ikdienas sarunās. Kas viņi būs un kādi? Vai neatņems vietējiem darbu? Vai nemaz necentīsies strādāt, bet dzīvos no pabalstiem? Un cik ilgi? Vai mācīsies latviešu valodu un gribēs šeit palikt? Vai varbūt drīz vien mēģinās tikt tālāk bagātākās Skandināvijas virzienā?
«Šī ir zelta zeme, bēgļi, esat aicināti!» laikam jau kāds pusaudzis bija autors ironiskajam teikumam, ko lasīju uz asfalta līdzās bērnu spēļu laukumam klusā Vācijas pilsētiņas privātmāju rajonā, kur svešinieki patiesībā vēl nebija manīti. Bet tuvējā sporta laukumā viņi jau redzēti spēlējam basketbolu, un vispār valstī šogad pirmajā pusgadā patvērumu lūguši ap 218 tūkstošu cilvēku.
Grieķijai piederošajā Lesbas salā, kā vērojis LTV raidījumu gatavojušais žurnālists, ik dienu tik bēgļu, cik Latvijas pašvaldībām jāuzņem kopumā, ar laivām ierodas dažu stundu laikā. Ieceļotāju simtus nepārtraukti cenšas izmitināt Briselē, kur tikmēr ES valstu iekšlietu, tieslietu ministri un valstu vadītāji spriež par stingrākiem plāniem plūsmas apturēšanai.
Tūkstoši nelegālo imigrantu pēdējās nedēļās sagaidīti Minhenes dzelzceļa stacijā. Par spīti spriedzei, bavārieši tomēr nav atcēluši savus kopš 1810. gada pastāvējušos grandiozos alus svētkus «Oktoberfest». Atjaunojuši robežkontroli ar Austriju, pārbaudījuši un iespējami atbalstījuši iebraucējus, viņi velk mugurā savus tautastērpus un dara droši vien pareizāko, ko var šajā situācijā darīt, – dzīvo savu dzīvi, neļaujot svešiniekiem to ietekmēt. ◆
