Pirmoreiz viņu mūsu mājas kāpņu telpā pamanīju pavasarī. Bija vēss laiks. Un šis bija atvilcies te pasildīties. Toreiz vēl nodomāju: «Atlaidies te, maita, vēl ņems un piečurās.» Toreiz pažēloju, neaizdzinu. Vēlāk, kad atklāju, ka patiešām nokārtojis dabiskās vajadzības manā kāpņu telpā, no šā vairs nebija ne vēsts. Bet ko gan citu no viņa varēja gaidīt? Necivilizēts radījums, bomzis taču! Jau biju aizmirsis par viņu, taču nupat viņš atkal uzradās. Pamanīju, ka šis ieslīd kāpņu telpā vēlu vakarā, bet agri no rīta ir prom. Esmu viņu manījis arī lielveikalā zagšus ejam gar pārtikas plauktiem. Brīnījos vien, kā vēl nav pieķerts!Un tad vienvakar es izgāju trepēs ar viņu parunāties. «Nu cik ilgi tā var turpināties! Tev taču ir bijušas mājas, bet, ja vairs nav, tad jāmeklē pastāvīga dzīvesvieta! Šeit palikt nevari, no tevis smird visa kāpņu telpa!» sacīju. Viņš neteica ne vārda, tikai skatījās manī tādu žēlu skatienu. Sapratu, ka ir izsalcis. Iznesu ko ēdamu un dzeramu… Tā tas turpinājās nedēļu. Nu jau, kad citi kaimiņi dzina bomzi projām, es uzmetos šim par tādu kā aizstāvi. Sacīju neapmierinātajiem: «Ir taču adventes laiks! Vai tad tiešām šis nabadziņš jādzen ārā aukstumā un slapjumā? Vēl ņems un saslims ar cūku gripu!»Kaimiņi bilda, lai laižu šo savā dzīvoklī, ja jau man viņa tik ļoti žēl. Sapratu, ka citas izejas patiešām nav, jo nabadziņu izdzīt naktī uz ielas nespēju, bet nevaru arī kaimiņus piespiest mainīt viņu domas. Un tā, rau, viņš nonāca manā dzīvoklī. Sākumā sieva pretojās, gribēja no mājas izdzīt mūs abus, bet vēlāk samierinājās un pat iemīlēja bomzi. Mēs iemācījām viņam, kas ir vanna, kas ir regulāras ēdienreizes un mīksts dīvāns. Savādi, bet man šķiet, ka tagad sieva mūsu jauno iemītnieku mīl vairāk par mani. Vēl jo dīvaināk ir tas, ka es par to itin nemaz neesmu greizsirdīgs. Lai jau murrā abi ar manu sievu! Vismaz ir omulība mājās, neraugoties uz šo sērīgo krīzes laiku!
